Kā jūs uztverat savu darbu?

Nu labi, Rimi un manikīrs taču nav vienīgās lietas, es varētu turpināt - ārsts, zobārsts, vetārsts, frizieris, auto tehniskā apskate, auto serviss, šuvēja, utt., utt. Vienu nedēļu kaut kas viens, citu nedēļu kaut kas cits. Bet katram savs. Es nespētu strādāt noteikto darba laiku, jo var gadīties, ka 9 no rīta esmu superneproduktīva, bet reizēm uznāk klikšķis sestdienas vakarā, kad atveru darba mapes un sāku strādāt par trijiem, kaut kāda iedvesma. Bet man arī darba joma tāda.

Ar to variantu, ka 17.00 izslēdz datoru, pieceļas un iet mājās ir tā - jā, darba likumā tas ir noteikts un tev ir tiesības tā darīt, bet neceri, ka tev darba devējs dos baigos paaugstinājumus, piedāvās labākos un izdevīgākos projektus, piedāvās "siltāku" vietiņu, rakstīs labu rekomendācijas vēstuli vai ieteiks citas nodaļas vadītājam. Ja tu gribi tādu nosacīti "ekstru" kā ātrāku virzību pa karjeras kāpnēm, lielāku algu, foršāku klientu vai drīzu pāriešanu uz citu nodaļu, kur ir vieglāki darba apstākļi vai labāks kolektīvs - ir arī no savas puses jāpacenšas un jābūt pretimnākošākam. Jo biznesā ne viss iet kā pa diedziņu.
Bet es neko nepārmetu tām, kas izslēdz datorus 17.00 un izslēdz telefonu brīvdienā, jo ne jau visām ir būtiska tā virzība vai alga.

Donata
Tā ir liela, starptautiska pārvadātāju kompānija, ko visi pazīst. Tā bija vnk darbinieka kļūda, un kļūdīties ir cilvēcīgi, tik tās kļūdas var kādam dārgi maksāt.

Tāpēc es arī pieminēju savā pirmajā komentārā, ka datora izslēgšana 17:30 netraucē kāpt pa karjeras kāpnēm, ja cilvēks sevi pierāda. Tiešām ir tādas kompānijas, kur sava līgumā noteiktā darba laika ievērošana nav traucēklis "virzībai". Sevi pierādīt var paspēt 8 stundās 5 dienas nedēļā, kas ir diezgan liela daļa dzīves. Ja kāds saskata jēgu bezmaksas strādāšanā svešam biznesam, un tas tiešām uzlabo viņa dzīves kvalitāti, tad uz priekšu.

Paranaoid, ok, cilvēciska kļūda. Ar tām arī jārēķinās. Tu neatsakies no tā pārvadātāja vienas kļūdas dēļ, jo tā ir liela, starptautiska kompānija, ko visi pazīst. Kāpēc Tavas kompānijas klienti atsakās no jums vienas kļūdas dēļ? Mazs, nepazīstams uzņēmums? Liela konkurence?

darba laika ievērošana nav traucēklis "virzībai". Sevi pierādīt var paspēt 8 stundās 5 dienas nedēļā

jo simtreiz vērtīgāks ir darbinieks, kas apzinās savas spējas un iespējas, līdz ar to uzņemas tik, cik var izdarīt tajās 40 darba laika stundās nedēļā, plānojot savu darbā pavadīto laiku un mierīgā un rimtā gaitā attīstot sevī profesionālās prasmes, ne tāds, kas grābj visu pēc kārtas, līdz bezspēkam strādā neapmaksātas virsstundas vakaros un brīvdienās, kamēr aiz paguruma pieļauj paviršas kļūdas, kuras pašam un darba devējam maksā zaudētus klientus (un peļņu). 8)

Atbildot uz jautājumu, tas, cik esmu ieinteresēta darbā, ir tieši proporcionāli atkarīgs no tā, kāda ir darba vietas (priekšnieku) attieksme pret mani un manu darbu - vai novērtē, vai ir pretimnākšana vajadzības gadījumā. Kamēr neesmu vīlusies darba devējā, tikmēr darbu darīšu ar visu sirdi un dvēseli un bez problēmām darīšu arī vairāk nekā no manis prasa. Ja sanāks smagi vilties, tad darbu darīšu tikai algas dēļ un ne vairāk kā ietilpst manos darba pienākumos.

Esmu no tām, kas sēž virsstundas :D
Cilvēki ir teikuši, ka pārāk daudz iedziļinos.. toties.. man sirds mierīga vakaros :) Gribās darbu paveikt pēc iespējas labāk.. tā nu cenšos un raujos .. tik diena par īsu :D
Darbs ļoti patīk, alga apmierina :)

Tā arī uztveru - kā darbu. Darbs nepatīk, bet es esmu no dabas ļoti slinks cilvēks, man vispār nepatīk strādāt, nedomāju, ka ir kāds darbs, kas man patiktu. Taču kā jau visiem, arī man vajag naudu, tāpēc arī strādāju tur kur strādāju un vissvētākais moments man ir darba dienas beigas.

Esmu strādājusi gan noteiktu, gan nenoteiktu darba laiku - lielākoties vietās, kur man ļoti patika strādāt, un teorētiski man nav iebildumu kādreiz izdarīt kaut ko papildus vai pieslīpēties ar laikiem. Bet tikai tad, ja tā nekļūst par normu.
Savulaik esmu strādājusi mazā uzņēmumā, kur jutos stipri atbildīga par tā panākumiem, līdz ar to strādāju daudz un vienmēr biju sasniedzama, kas dažreiz noveda pie "steidzamiem" darbiem, piemēram, piektiedienā desmitos vakarā... Nekādu lielo atzinību par to gan nesagaidīju, tieši otrādi - to pieņēma kā pašsaprotamu un laimīgi krāmēja virsū vēl.
Vispār, ja regulāri jāstrādā vairāk, tad tas norāda vai nu uz paša darbinieka, vai arī uzņēmuma nespēju būt organizētiem. Dažiem darba devējiem arī ir tendence sakrāmēt papildus pienākumus esošajiem darbiniekiem tā vietā, lai pieņemtu papildus cilvēku - un, ja darbinieki neko neteiks (vienalga, gribot sevi "pierādīt" vai baidoties zaudēt darbu), tad tādā garā arī turpinās. Atkarīgs no situācijas, bet, ja es būtu ne pārāk godīgs darba dēvējs, tad laikam tādu darba rūķi, kas strādā viena ar pusi darbinieka slodzi, es atstātu vecajā darbā, un vadītāja amatam izvēlētos citu cilvēku, kas prot vadīt cilvēkus un menedžēt laiku.
Man labāk patīk strādāt lielākos uzņēmumos, jo tur parasti ir sadalīti pienākumi un iedibināta kārtība, kas daudzmaz darbojas. Mazajos uzņēmumos biežāk meklē visa veida multitāskerus un pa virsu strādātājus, jo nereti nav sakārtotas arī finanses un ar naudām švaki. Darbinieka entuziasmu var izmantot, un daudzi to arī dara. Manuprāt, naivi uzskatīt, ka tad, ja rukāsi par diviem darbiniekiem, priekšnieks pēkšņi iedos paaugstinājumu ar adekvātu algu un darba stundām. Vai nu atstās vecajā darbā (jo tik labi taču viss sanāk) vai arī paaugstinās uz amatu ar vēl lielāku noslodzi (jo var taču pavilkt) :D

ļoti interesanta diskusija un man šādas pārdomas ir aktuālas jau kādu laiku.
strādāju lielā starptautiskā uzņēmumā, cenšos, daru, strādāju ātri un efektīvi, ka kolēģi dažreiz pat brīnās.
vadība lieliski zina, cik daudz ir iespējams izdarīt, zina, ka mums ir lieli apjomi un stipri par maz darbinieku. neskatoties uz to, mums regulāri tiek pielikts klāt darāmais, pārņemam kādas funkcijas no citām nodaļām utt. , gandrīz visi darāmie darbi ir steidzami un termiņi arvien sarūk. principā pa 2 gadi darba apjomi ir krietni palielinājušies, kamēr darbinieku skaits sarucis, jo īsti netiek meklēti aizvietotāji, piemēram, māmiņām, kas aiziet dekrētā.. un kāpēc tā? tāpēc, ka lielākā daļa mūsu nodaļas ir aitas, kas paliek un rukā entās neapmaksātās virsstundas, plēš pušu savas pakaļas līdz ģīboņiem, veģetatīvajām distonijām un vēl nezin kam. sagrābjās daudz vairāk nekā spēj pacelt un tad visu laiku paniko, čīkst, skatās šķībi uz tiem, kuri ņem tikai tik, cik var izdarīt. sākumā to saistīju ar Daenerys izteikto domu:

bet neceri, ka tev darba devējs dos baigos paaugstinājumus, piedāvās labākos un izdevīgākos projektus, piedāvās "siltāku" vietiņu, rakstīs labu rekomendācijas vēstuli vai ieteiks citas nodaļas vadītājam. Ja tu gribi tādu nosacīti "ekstru" kā ātrāku virzību pa karjeras kāpnēm, lielāku algu, foršāku klientu vai drīzu pāriešanu uz citu nodaļu, kur ir vieglāki darba apstākļi vai labāks kolektīvs - ir arī no savas puses jāpacenšas un jābūt pretimnākošākam. Jo biznesā ne viss iet kā pa diedziņu.

un daļa no tām aitām manā darba vietā šādi domā...tikai viņas jau 10 gadus darat šo pašu darbu par apmēram tādu pašu atalgojumu vai kripatiņu lielāku kā man. un nav pilnīgi nekur tālāk tikušas, nekādas karjeras kāpnes tur nav un nebūs. ir tā vērts? noteikti ir uzņēmumi, kuros ir, bet lielākajā daļā tomēr nē. un darba devējs priecīgi berzē rokas - nafig viņam pieņemt vēl darbiniekus, kuriem jāmaksā alga, ja te dažas par brīvu izdarīs to pašu savās neapmaksātajās virsstundās, kuras pie tam pašas ir pieteikušās strādāt.

bet tā es arī esmu no tiem, kas par darbu aizmirst tiklīdz iziet pa ofisa durvīm (man nav iespējas strādāt mājās). nodalu darbu no privātās dzīves, pēdējā laikā uztveru darbu tikai kā ienākumu avotu, un, ja godīgi, daudz vieglāk bija, kad darbs arī sagādāja kaut nedaudz prieka un patika. šobrīd apsveru domu mainīt darba vietu, jo tāds pārgurums kāds darba nedēļas beigās ir man, nav tās iestādes atalgojuma vērts.

Man laikam patiktos Daenerys variants - iespēju mierīgi nokārtot citas lietas dienas laikā es personïgi uztvertu kā plusu...

Bet kāpēc jums visām šķiet, ka par virsstundām nemaksā? Es godīgi varu pateikt, ka jūtos pienācīgi atalgota par katru sava darba minūti, ja man ir jāstrādā sestdien, svētdien, es par to ļoti labi nopelnu. Protams, ka es runāju tikai un vienīgi par apmaksātām virsstundām un bonusiem, nevis neapmaksātām. Personīgi man ir darbs ar projektiem, jā, specifisks, bet, kamēr būšu šajā nozarē, man nemaz nebūs citādi. Tas nozīmē to, ka, nosacīti, no 1.janvāra līdz 15.janvārim man ir jābūt pieejamai arī ārpus standarta darba laika, bet no 16.janvāra līdz 31.janvārim es varu iet uz manikīru, tehnisko apskati un braukt uz Spāniju 5x gadā, man to neviens nepārmetīs.

Bet kāpēc jums visām šķiet, ka par virsstundām nemaksā? Es godīgi varu pateikt, ka jūtos pienācīgi atalgota par katru sava darba minūti, ja man ir jāstrādā sestdien, svētdien, es par to ļoti labi nopelnu

konkrēti par to, ko es runāju, es zinu, ka viņām nemaksā par to (un es pazīstu daudzus cilvēkus arī citur, kuri strādā neapmaksātās virsstundas). protams, ka tad, kad tās pāris reizes gadā, kad darāmo darbu saraksts ir līdz mēnesim, darba devējs piedāvā nākt sestdienā vai palikt vakaros, attiecīgi par to tiek maksāts kā par virsstundām - ok, man nav problēmu, un vairumā gadījumu arī esmu atsaukusies. es gribētu strādāt tādā vietā,kā tā, kur strādā Daenerys - izklausās ļoti ok, vismaz esi pienācīgi atalgots par to, ka nākas iesvīst. tā vajadzētu būt visur. Daenerys, jums darbiniekus nevajag?:-D

Man par virsstundām nemaksā.. bet tāpat jūtos ar darbu apmierināta.. tas ir vairāk kā dzīvesveids :)

miegalāci, ja godīgi, vajag. :-D
Bet arī manā nozarē ir augsta darbinieku mainība, daudzi neiztur slodzi slodzes "sezonā", kas parasti ir 0,5-1,5 mēneši no vietas, algas ir OK, bet nav cietās - viss atkarīgs no padarītā. Tāpēc rodas ļoti liela vēlme ņemt lielus darba apjomus, jauniņie bieži netiek galā un uzkaras. Vecie zina, ka vienkārši jāsauc lielāka cena. :-D

jāpiesakās pie jums :-D palaidu garām, kādā nozarē strādā? varbūt varu pieteikties :-D manā pašreizējā darba vietā vairāk vai mazāk par "slodzes sezonu" varētu saukt kādus 6-8 mēnešus no gada ar nelieliem pārtraukumiem. katrā ziņā, ja par to atbilstoši maksā, neredzu problēmu iespringt. problēmas sākas, kā šobrīd, kad esmu iestrēgusi vietā, kur lielāko daļu no gada nokalpina līdz ģībonim, bet ne sūda nepieliek pie algas.

Ja ir kādas zināšanas vai pieredze ar uzņēmējdarbības finansēm, uzraksti privāti.

Profesore
Viena lieta, kad sagrābj tik daudz, ka neko nevar paspēt (ir tiešām tādi cilvēki), cita, kad sakrauj tik daudz, ka neko nevar paspēt, arī tādi gadījumi ir novēroti.

Profesore, nez tie pat nav gadījumi tā būs realitāte.
Izeja kāda personīga biznesa uzsākšana, gudri var runāt jā, tikai cik vel ilgi var iet un pie kāda strādāt tā katrs ir nodomājis un domā, cik vel ilgi... cik? Laika jautājums ka nāk domas ka kaut kādi personīgi peļņas veidi prasās, kā tos īstenot, kā tie izdotos un enerģija vai tam vajadzīgā ir.