Pirmais solis

Uz to ir jāskatās atšķirībā no situācijas, jo ir puiši, kuri tiešām ir ļoti kautrīgi/viņi ir nedroši un tādā gadījumā meitenei ir jāmēģina spert pirmais solis pretī.
Bet pēc personīgās pieredzes es varu teikt, ka man nav bijuši iebildumi spert soli pirmajai, jo, piemēram, savu tagadējo draugi es pirmā uzaicināju uz randiņu.
Protams, ir lietas, kuras es negribētu darīt pirmā, piemēram, man noteikti būtu svarīgi, lai puisis mani bildinātu, bet nu ir situācijas, kur meitenei nevajag sēdēt un gaidīt, kad puisis visu izdarīs!

Bet pēc personīgās pieredzes es varu teikt, ka man nav bijuši iebildumi spert soli pirmajai, jo, piemēram, savu tagadējo draugi es pirmā uzaicināju uz randiņu.

Tieši tāpat bija arī man. Tikai mēs jau pirms tam bijām pazīstami un retu reizi kādu vēstuli draugos cits citam arī uzrakstījām. Bet vēlāk viņš atzina, ka baidījās aicināt mani uz randiņu, jo domāja, ka atteikšu. Tad nu priecājās, ka es spēšu šo soli. :)

Pats pirmais, noteikti no vīrieša. Vēlāk jau katram individuāli.

Man pašai par laimi tas šobrīd nav aktuāli:-) Bet vispār jāskatās, kāds puisis. Ja zināms kā mērķtiecīgs meiteņu mednieks, tad noteikti nav jēgas. Savukārt, ja tāds kautrīgāks, tad iespējams ir jēga. Turklāt, nav jau obligāti aktīvi jāpierunā iet uz randiņu, iespējams pietiek vien informēt, ka labprāt ietu, ja viņš aicinātu. Tad nu tālākais paliek puiša ziņā.
Starp citu, ar gadiem esmu sapratusi, ka pretēji stereotipiem, aktivitātei meiteņu medīšanā daudzos gadījumos nav korelācijas ar puiša aktivitātēm citās jomās. Tā daudzi aktīvi meiteņu mednieki personības, intelekta, ziņā ir viduvējības, turklāt, starp tādiem mēdz būt diezgan liels % puišu ar kaut kādām sākotnēji neredzamām, bet izteikti negatīvam īpašībām. Turpretī, starp gudriem, spējīgiem, puišiem, kas veiksmīgi virzās uz priekšu savā izglītības un profesionālajā ziņā netrūkst tādu, kuri attiecībās ar meitenēm ir kautrīgāki. Laikam jau viņiem nav daudzu meiteņu savaldzināšanas pieredzes...

Pats pirmais, noteikti no vīrieša. Vēlāk jau katram individuāli.

Man tāpat. Ja puisis ir nu TIK kautrīgs, ka nevar mani uzaicināt uz randiņu, nedomāju, ka mums ir pa ceļam.

Es arī vienmēr uzskatīju, ka pusism pirmajam jāsper solis, jo savādāk man tāds, kurš nevar pat "Čau" pateikt vai uzrakstīt ,man nav interesants, bet tad noskatījos FB video...tas mainīja nedaudz manus uzskatus.
Paskatieites aŗī jūs:
https://www.facebook.com/9gag/videos/10155825061961840/

Burundukiņš
Man ļoti patīk Matthew Hussey, daudzos jautājumos viņam arī piekrītu. Labākais zelta likums, ko viņš man ir iemācījis: ieguldi attiecībās tik, cik iegulda otrs un ne vairāk.

Es esmu riktīgi priecīga pirmo soļu spērēja. Pirmo soli sperot, var dabūt to, ko patiešām vēlos. Galvenais, lai pašai nav jāsper pirmie divi soļi, lai tas otrs uzreiz nāk pretī.
Tajās situācijās, kad otrs to soli ir spēris manā virzienā, viss ir beidzies ar to, ka es pēc kāda laiciņa saprotu, ka labi nebūs un ir jālaižas lapās.
Bet katram savs. Reti, bet skaisti, ja soli sper abi reizē :)

Es savu puisi pirmā uzaicināju uz randiņu un vispār sāku visu flirtēšanu, sarakstīšanos. Sākumā likās forši, pati par sevi priecājos ka spēru pirmo soli, viņam arī protams patika. Bet izrādījās ka puisis pēc dabas ļoti kūtrs un arī tagad ja vēlos kaut kur aiziet tad pašai viņš jāaicina :-D tā ka var sanākt arī tā

Es savam puisim atzinos miilestiibaa pirmaa , kaa arii ierosinaaju ievaakties kopaa pirmaa!Vinjsh man nav runaataajs , laikam arii buus jaabildina pirmajai. :-D:-D:-D

Burundukiņš ļoti labu video par tēmu ielika. Agrāk to nebiju redzējusi, bet tas tā varētu būt. Tas video zināmā mērā ir no tās pašas operas, par ko es rakstīju savā iepriekšēja komentārā.

Man tāpat. Ja puisis ir nu TIK kautrīgs, ka nevar mani uzaicināt uz randiņu, nedomāju, ka mums ir pa ceļam.

Piekrītu šim! Agrāk arī biju pirmo soļu spērēja, taču man, diemžēl, nepaveicās ar tiem čaļiem, kuriem šos pirmos soļus spēru pretī, jo attiecīgi pēc tam no manis tika gaidīts, ka pieņemšu arī visus pārējos, ar attiecībām saistītos, jautājumus. Apnika būt tai, kura vienmēr sper pirmo soli, jo, kā jau jebkurai sievietei, arī man gribas justies vajadzīgai, svarīgai, īpaša. Tagad jau esmu nonākusi tajā vecuma posmā, kad uzskatu, ka, ja vīrietis nevar tik daudz kā saņemties lai uzaicinātu sievieti uz randiņu, mums nebūs pa ceļam.

Pirmais solis nav tikai sarunas sākšana vai aicināšana uz randiņu. :) Manuprāt, no meiteņu puses pirmais solis, kas noteikti nekad netiek pārprasts, ir smaids, draudzīga komunikācija un atvērtība pasaulei - tas tāds pasīvs pirmais solis, līdz ar to vienmēr ir atkāpšanās ceļš, ja runāties vai aicināt uz randiņu lien perverss idiots. :-P Un pagalam perversi idioti vispār pie starojošas un pašpietiekamas meitenes nelien, jo
a) viņi ļoti labi jūt vismaz zemapziņā, ja ne apzināti, ka būs zaudētāji, jo viņai ir no kā izvēlēties :-P
b) viņiem nav luste velti tērēt enerģiju, ja viegls mērķis ir galīgi pašapziņu zaudējušas meitenes, kas būs priecīgas par jebkuru, pat vispretīgāko uzmanību.
.
Un piekritīšu iepriekš izteiktajai domai, ka no puišu puses tie ekstra aktīvie pirmā soļa spērēji ne vienmēr ir tie lādzīgākie vīriešu kārtas eksemplāri. ;) Nesaku, ka vienmēr tā ir, bet brunču mednieki tieši tā arī dara - aktīvi dodas uzbrukumā iekārotajiem objektiem (tieši tā - daudzskaitlī). :-P
.
Nesaku, ka no meitenes nevar būt aktīvs pirmais solis, pašai tādi ir bijuši, bet tādos gadījumos vairāk vai mazāk intiutīvi jūt, vai tas solis tiks sperts galīgi greizā virzienā ne tur, kur gribētos, vai tomēr no tā būs kāda jēga. :D ;)
.
Katrā ziņā, izvēlība nav nebūt peļama īpašība ne daiļajam, ne stiprajam dzimumam - tie ir ļaudis, kas zina, ko grib. ;) Un to arī dabū agri vai vēlu. :-P

Piekrītu šim! Agrāk arī biju pirmo soļu spērēja, taču man, diemžēl, nepaveicās ar tiem čaļiem, kuriem šos pirmos soļus spēru pretī, jo attiecīgi pēc tam no manis tika gaidīts, ka pieņemšu arī visus pārējos, ar attiecībām saistītos, jautājumus. Apnika būt tai, kura vienmēr sper pirmo soli, jo, kā jau jebkurai sievietei, arī man gribas justies vajadzīgai, svarīgai, īpaša. Tagad jau esmu nonākusi tajā vecuma posmā, kad uzskatu, ka, ja vīrietis nevar tik daudz kā saņemties lai uzaicinātu sievieti uz randiņu, mums nebūs pa ceļam.

Piekrītu visam, ko saka Edie. Pa retam mēdzu spert pirmo soli, bet jā, ir liels risks, ka būs jāsper visi pārējie. Pēdējais pirmais solis, ko savulaik spēru - uzrakstīju savam draugam pirmā Tinderī. :-D:-D pēc tam visi pārējie soļi jau bija viņa.

Esmu par to, lai vīrietis sper pirmos soļus - aicinājums uz randiņu, skūpsts, paņemšana aiz rokas u.tml. Es flirtēju, esmu atklāta un draudzīga - ar to manā uztverē ir jāpietuek, lai vīrietim būtu skaidrs, ka viņš mani interesē un esmu atvērta piedāvājumiem. Ja vīrietis kautrīgs - man nav grūti pagaidīt, kad viņš saņemsies un būs tas "īstais brīdis" viņaprāt. Bet pati aicināt uz randiņu spēju tikai puišus, kuri man vnk ir kā draugi...

Parasti gaidīju ,kad puisis spers pirmo soli, bet kad iepazinos ar tagadējo draugu, pat nezinu kādēļ,bet man gribējās pirmajai spert soli:-D, dabūju viņa nr un vienu dienu uzrakstīju banālo" čau", tad vārds pa vārdam un pirmā tikšanās , pirmais skūpsts ,līdz sākam kopā dzīvot(l):-).
Pat nezinu kas būtu,ja es gaidītu kā citus puišus,jo lai cik interesanti nebūtu esmu pēc dabas atkarīgi kautrīga ,bet draugs tajā laikā bija vēl kautrīgăks,jo bija apaļīgs, staigāja platās drēbēs, bet es tad biju 2/3x tievāka kā viņš un iespējams,ka viņš pat necerēja,ka es tāda tieva, skatīšos uz viņu,kam liekais svars bija. Bet mani tas neuztrauca. :-)
Draugs bieži saka ,man ka mīl mani par to ,ka es viņā ieskaitījos kad viņš bija nekāds,kad neviena viņam uzmanību nepievērsa, kad nebija nekas,ne labs darbs,ne mašīna, bet kā ieguva labu darbu, sāka vairāk maksāt, nopirka pirmo mašīnu tā daudzas kas nepievērsa uzmanību,sākā pievērst uzmanību . Nenoliegšu,biju greizsirdīga,bet viņs pateica ka viņas viņam neko nenozīmē jo kad viņam nekā nebija tad arī viņu neredzēja,bet es ar viņu paliku kopā arī tad kad viņam bija naudas problēmu, sarežģījumu dzīvē, kamēr tās citas sākā lakstoties ,kad bija daudz ko sasniedzis dzīvē , pirms tam pat virsū neskatījās un tieši to viņš manī ļoti novērtē.
Nezinu vai tas ir kas wow,ar ko būtu jālepojas bet viņš tā saka.:-)

Sievietes vienmēr iepazīstas pirmās ar glītiem džekiem, esmu to dzirdējis desmitiem reižu. Es gan neesmu piedzīvojis jebkādu labvēlīgu attieksmi no sievietes, kas es paskatos - novēršas. Ja skatās uz mani tad ar pārsteigumu, laikam domā: "kā tāds dīvainis var eksistēt?". Ja vispār parādos tuvumā piesedz pupu izgriezumu, pavelk svārkus uz leju.

q7, es saprotu, ka tu troļļo, bet nē, tā nav. Ir bijis tā, ka ieraugu puisi, kurš pēc pirmā iespaida īsti nesimpatizē (nu, tīri pēc sejas), bet viņš pasaka kaut ko tik izcilu/gudru/smieklīgu, ka izskats kļūst mazsvarīgs.
Tas strādā arī otrā virzienā - ir džeki, kas ir nu tik smuki, ka beibe gatava te un tagad izģērbties; un tad viņš pasaka kaut ko tik ļoti debīlu, ka reāli žēl, ka tik smuka seja izniekota uz tādu idiotu.

Sievietes vienmēr iepazīstas pirmās ar glītiem džekiem, esmu to dzirdējis desmitiem reižu

Tad es laikam nebiju starp tām vienmēr, jo draugs nebija nekāds smukulītis, kam pielūdzējas skrietu pakaļ:-),bet bija kautkas kas mani pie viņa vilka(l):-)

q7, es saprotu, ka tu troļļo, bet nē, tā nav.

Es netroļļoju. Goda vārds nekad neesmu piedzīvojis jebkādu labvēlīgu attieksmi no sievietes.
Nesaku, ka tas notiek tikai ar super glītiem džekiem, arī ar normāliem tā notiek. Ar pretekļiem kā es tā nenotiek un nekad nenotiks.