Jūsu attieksme/ sabiedrības kopējais noskaņojums attiecībā uz "citādajiem".

Vēl viens sliktas attieksmes, neiecietības paraugs: attieksme pret resnajiem - diskusija "tievās, neskataties".

petunijayyy, es labi zinu, bet šo cilvēku stāvoklis sabiedrībā, uzvedība, attieksme un labojumi, lai viņus uztvertu, kā ''tādus pašus'', nav liekams vienā maisā ar invaliditāti, piemēram.

petunijayyy,

Vēl viens sliktas attieksmes, neiecietības paraugs: attieksme pret resnajiem - diskusija "tievās, neskataties".

Arī šo katrs uztver pēc sevis, nemanu tur visu vienos vārtos, gluži otrādi, nespēju ieraudzīt vairāk. Un nē, es neizturos slikti pret kādu viņa svara dēļ vai kā cita.

petunijayyy

Vēl viens sliktas attieksmes, neiecietības paraugs: attieksme pret resnajiem - diskusija "tievās, neskataties".

Nejauc ābolus ar apelsīniem. Tas, ka kāds atļaujas spriest par resnajiem un saukt lietas savos vārdos nenorāda uz neiecietību. Ja es redzu, ka cilvēks nespēj kontrolēt savu izēšanos, vai tas, ka es šo faktu konstatēju, padara mani par neiecietīgu? Nē, un sorry - faktus neintersē tavas jūtas.
Tas, ka viņas bezjēgā daudz ēd, ir tikai viņu darīšana un mani neinteresē nekādā mērā, bet tas nenozīmē, ka man jāaizver acis un jāignorē pretrunas viņu tekstos, vai ka es nedrīzktu izteikt savu viedokli par visu šo pretrunu cēloņiem.
Domāju, ka absolūti lielākajai daļai cilvēku ir pilnīgi pie vienas vietas sveši resnie, kamēr viņu resnums un ar to saistītās lietas neietekmē šo cilvēku labsajūtu. Un tas ir ne tikai attiecībā pret resnajiem, bet tieši tāpat pret jebkuru "minoritāti", izņemot maybe zilos, par kuriem mēdz stresot, pat neskatoties uz to, ka ar viņiem nekādas saskarsmes nav.

Man pašai netīk tā nodalīšana 'citādie' - tas nav ētiski

Nedomāju, ka Vakardiena bija domājusi to kā nodalīšanu. Diskusijas par terminoloģiju ir diezgan regulāras starp speciālistiem (piem., izvairīties no invaliditātes termina izmantošanas), tāpēc nedomāju, ka automātiski "piešūt" cilvēkam

vienu sabiedrības sociālo grupu pret otr

nostādīšanu ir vajadzība, bet piekrītu, ka valodas izmantošana ir nozīmīga un varu redzēt kāpēc apzīmējums "citādie" var likties diskusijas vērts pats par sevi.

Caloo. Dzīve būtu daudz labāka, ja cilvēki domātu par to, kā viņi paši izskatās, ko viņi dara un kādi viņi ir, neuztraucoties par to, vai citi izskatās, uzvedās pēc viņu standartiem. Grūti iedomāties, kā tieši tevi ietekmē resnu cilvēku izskats, veselības problēmas vai tas, ko 57days dod ēst savam bērnam vakariņās. Domā par to, lai pats atbilsti saviem izskata kritērijiem, lai veselība arī 75 gados būtu nevainojama un lai bērni būtu labi paēduši un izaug par krietniem cilvēkiem.

Tas, ka tajā diskusijā ir xx lapas un tas, ka tu man šeit atbildi uz komentāru, kas ir ārpus tās diskusijas un kas nebija tev adresēts vispār, ļoti labi parāda, cik tevi satrauc citu cilvēku neiekļaušanās tavos standartos, kaut arī postulē, ka tevi viņi neinteresē.

petunijayyy

Grūti iedomāties, kā tieši tevi ietekmē resnu cilvēku izskats, veselības problēmas vai tas, ko 57days dod ēst savam bērnam vakariņās.

Kāpēc tāds jautājums, ja es jau pateicu, ka man tas ir pilnīgi pofig un neietekmē nekādi? Tu joprojām savā galvā nespēj salikt kopā to, ka man var būt viedoklis par to, ko šīs 5 dāmas runāja, un tam nav nekāda sakara ar to, vai viņas sver 100, vai 300 kg?
Man 57days šķiet interesanta personība, tāpēc es labprāt ar viņu parunājos. Ja viņai šķitīs, ka tas, ko jautāju ir nevietā - viņai nav 10 gadu, viņa mierīgi man atbildēs, ka tā nav mana darīšana un man ar tādu atbildi nav nekādu problēmu.

Domā par to, lai pats atbilsti saviem izskata kritērijiem, lai veselība arī 75 gados būtu nevainojama un lai bērni būtu labi paēduši un izaug par krietniem cilvēkiem.

Paldies par padomu, bet Tu droši vari savus radus mācīt kā dzīvot un ko domāt. Man tādā ziņā viss ir ok. :D

Tas, ka tajā diskusijā ir xx lapas un tas, ka tu man šeit atbildi uz komentāru

Es atbildēju tāpēc, ka Tev ir pilnīgi greiza izpratne par šo neiecietības un attieksmes lietu. Ja beidzot sapratīsi - labi, ja nē - nu neko darīt...

Dzīve jau kaut kā tiek pakārtota katra indivīda vajadzībām. Invaliditātes gadījumā, protams, arī cilvēka ikdienu nepieciešams padarīt pēc iespējas komfortablāku. Katram no mums ir savas vajadzības.. citiem vajag nedaudz vairāk tā atbalsta un palīdzības, kas ir ļoti cilvēcīgi. :)
.
Dzīve bieži vien ir netaisnīga un mēs neesam tik ļoti pasargāti.. invaliditāte var skart ikvienu.. jebkurā brīdī.. :(
Latvijā, manuprāt, vēl ir ko augt un augt šajā jomā.. (t)

Caloo, būtu jauki, ja tu ņemtu savu padomu vērā un mācītu savus bērnus un radus, kā dzīvot, ko saprast un izprast, liekot mani un citus šajā forumā mierā ar savu viedokli, ko uzspied citiem.

depresiju (vai tas nav mūsdienu mēris?)

Bieži vien cilvēki domā, ka par depresiju var saukt tikai to stāvokli, kad cilvēks ir gandrīz pilnībā zaudējis motivāciju - guļ gultā un skatās vienā punktā.. need.. varbūt pat neaiziet līdz wc..
Tādas vieglākas depresijas parasti tiek atstātas novārtā (pieejamība valsts apmaksātām sarunu terapijām utt.)... kas ir visai neapdomīgi, jo tās var novest līdz smagākam stāvoklim.

pat ja nauda būtu, valsts to naudu iztērētu kārtējiem bezjēdzīgiem projektiem,kaut piemēram Akropole,ko šobrīd būvē. Nezinu cik miljonus tas centrs izmaksās,bet esmu pārliecināta,ka to naudu varēja arī daudz lietderīgāk iztērēt, bet mūsu valstī tak svarīgi ir skriet pakaļ kā citās valstīs ir, piemēram lietuvā jau ir savs akropoles centrs.

Ne viss, kas mūsu valsts teritorijā tiek būvēts, tiek būvēts par valsts naudu. Šo projektu realizē tie paši lietuvieši, kuriem pieder Akropolis Lietuvā un ar Latvijas naudu tam nav nekāda sakara.

Diemžēl neiecietība mūsu sabiedrībā ir liela, dažreiz ar ļoti negatīvām sekām. Pazīstu cilvēkus ar depresiju, veģetatīvo distoniju, anxiety - reti kuram viņi šo faktu atklās, jo netrūkst cilvēku, kas viņus uzreiz pasludina par "širminiekiem" un tādā veidā mēģina diskreditēt viņu veselo saprātu vai nozīmību. Nu, kā, šķeit, Kubis te izpildījās. Bieži vien tādi uzskati tiek kultivēti ģimenē. Un tas ir ļoti traki, ja cilvēks, kas cīnās ar šādām problēmām, ir izaudzis tādā vidē. Jo, visticmāk, nemeklēs nepieciešamo palīdzību vai vismaz visu mūžu jutīsies neadekvāts.

Pasadena
Mans komentārs nebija ar domu 'piešūt' kaut ko Vakardienai. :) Ja tā izskatās, tad norakstīšu to uz savu neprasmi rakstiski izteikties skaidri un nepārprotami. ;) Komentārs no manas puses bija tieši tas, ko Vakardiena lūdza - manas domas par tēmu. :)
.
Un, protams, vārds 'citādie' ir aizvainojošs pats par sevi, tas izstumj un pretstata 'parastajiem mirstīgajiem', bet, kā jau iepriekš rakstīju, nav forši šķelt un dalīt sabiedrību jebkādā veidā, arī vārdiski. Agri vai vēlu tas ved dziļāk konfliktā.
.
Foršāk ir uztvert sabiedrību kā vienotu kopumu, kur visi ir vienlīdzīgi un ar vienlīdzīgām iespējām, kur visiem ir vieta, tad neviens nejūtas apbižots vai apdalīts. Tā arī, manuprāt, ir atbilde uz Vakardienas jautājumu 'kas būtu uzlabojams, lai viņi varētu justies kā pilnvērtīgi sabiedrības locekļi?'

Es uzskatu, ka mēs joprojām pārāk maz (un smieklīgi maz) zinām par šādiem labiedrības locekļiem, viņu spējām, iespējām, vajadzībām un vēlmēm. Man rodas iespaids, ka daļa sabiedrības vienkārši izolējas no dažādu problēmu redzēšanas, un tikai tie cilvēki, kuru darbs vai ikdiena ir saistīta ar invalīdiem, garīgi slimiem vai citiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, spēj saprast, ka šie cilvēki arī ir cilvēki, un tas, ka viņu vajadzības ir citādas, nepadara viņus par mazāk vai vairāk cilvēkiem.
Tāpēc uzskatu, ka vislielākā problēma ir izolētība: šie cilvēki mācās atsevišķās skolā, uzturas atsevišķās kopienās, un daudzi "normālie" cilvēki nemaz nav vairāk par invaliditāti vai īpašām vajadzībām dzirdējuši, kā vien 2 minūšu stāstījumu kādā labdarības raidījumā vai redzējuši ejot garām pa ielu.
Un viņus var saprast, jo cilvēki baidās no tā, ko nezina. Un tāpēc izvairās redzēt, dzirdēt, saprast un pieņemt, jo - baidās. Jo nezina.. Un tā pa rinķi vien. Tāpēc pirmkārt, manuprāt, ir visi cilvēki jāiekļauj sabiedrībā ar visām viņu vajadzībām. Ja ir vajadzīgi palīgi, asistenti, aprūpes personāls, tas ir vajadzīgs, bet nevar likt bērnam iet citā skolā tikai tāpēc, ka viņš nedzird vai viņam nav kādas rokas.
Protams, ir slimības un invaliditāte, ar kuru nav iespējams uzturēties sabiedrībā, bet tie ir tikai (ļoti) daži gadījumi ar īpaši smagām diagnozēm. Taču lielāko daļu cilvēku sabiedrība patiesībā uzņemtu ar atplestām rokām. Un, jo īpaši bērni. Tieši pieaugušie ir tie, kas kurina stereotipus, bet bērni nešķiro cilvēkus šādās kategorijās, kamēr to nav samācījušies no pieagušajiem

Kādai visu laiku kāds kaut ko uzspiež, bet pati norāda, ko privātajā dzīvē darīt un nedarīt, cik var.

Nerātnā, Ok, skaidrs - biju pārpratusi Tavu komentāru, atvaino. :-)

Kas attiecas uz invaliditāti, dažādiem fiziskiem traucējumiem, mūsu valstī ēkas jau mēģina tam pielāgot, bet lielākā problēma manās acīs ir tas, ka nav, kas ar šiem cilvēkiem ietu ārā. Ģimenes cilvēki jau tā ir noskrējušies, rūpējas, pa dienu darbā, kur tad vairs pa nakti, tumsā mēģinās iet. Pietrūkst asistentu, kuri tad palīdzētu nokļūt pasākumos, piemēram. Tad arī biežāk starp visiem uzturētos un tiktu vairāk pierasts pie tā. Tagad sanāk, ja blakus nav spējīga cita cilvēka, kurš varētu izvest ārā, tad neko, jāsēž cilvēkam mājās, jo ar tām valsts asistentu lietām, ir kā ir, kaut teorētiski varbūt kādam skan pietiekami.

Arī, lai nokļūtu uz nodarbībām, masāžām, ārstniecības procedūrām, vingrošanām - visur vajag līdzi cilvēku.