Jūsu attieksme/ sabiedrības kopējais noskaņojums attiecībā uz "citādajiem".

Te izskanēja viedoklis, ka vajag neizolēt šādus cilvēkus, jo īpaši bērnus. Piekrītu, tomēr, piemēram, diskusijā par to, ka IZM vēlas likvidēt speciālās skolas daļa bija pret šādu ieteikumu, un arī manas sajūtas par to ir dalītas, jo neticu, ka Latvijā šīs pārmaiņas pašlaik būtu kvalitatīvas. Visdrīzāk būtu tā, ka mācīšanās/metodikas ziņā nekas nemainītos, tik vien kā īpašie bērni būtu salikti kopā ar parastiem un no tā izveidotos haoss.

Es patiesībā pati nevaru teikt, ka es būtu ļoti saprotoša (?) pret šādiem cilvēkiem tāda ziņā, ka redzot, piemēram, psihiski slimos cilvēkus, kuri uzvedas neadekvāti, mani pārņem tādas kā bailes vai neziņa, ko darīt, kā reaģēt. Nu ir tāds nepierastums, kas izveidojies - jā, tās pašas izolētības dēļ.

Atkal nedaudz par citu - Ja godīgi, es baigi neievēroju, cik liela pieejamība dažādām iestādēm invalīdiem ratiņkrēslos ir Latvijā, bet man radies iespaids, ka drīzāk maza nekā liela. No savas pieredzes atceros tikai vienu ēku, kura bija ļoti piemērota šādiem cilvēkiem. Protams, ir vairāk, bet kopumā pat ar bērnu ratiem grūti, piemēram, tuneļos nokļūt, bet tie lifti nedarbojas (vismaz tā esmu lasījusi).

"Tādas vieglākas depresijas parasti tiek atstātas novārtā (pieejamība valsts apmaksātām sarunu terapijām utt.)... kas ir visai neapdomīgi, jo tās var novest līdz smagākam stāvoklim."
Depresijas, veģetatīvās distonijas, bipolārie traucējumu utt. gadījumā ir vairāki iespējamie risinājumi - (1) tev ir nauda un tu ārstējies psihoterapijā (2) tev nav naudas un tu (2.1.) vienkārši ej pie psihiatra un dzer zāles, kas, iespējams palīdz, iespējams nepalīdz, problēmas sakni parasti nerisina (2.2.) lasi pašiedvesmas grāmatas, meklē citas iespējas, kā uzlabot savu stāvokli, iesaisties organizācijās, meditē vai nododies reliģijā - bet ne katrs var tam saņemties, sarežģītajos gadījumos grūti sev palīdzēt (2.3.) nedari neko un dzīvo ar depresīvu prātu (2.4.) ej pa destruktīvo ceļu, pašnāvība, nodzeršanās utt.
Jo valsts nepiedāvā nekādu terapiju par brīvu, psihiatrs ir par brīvu, stacionāros palīdzība ir medikamentoza, pārējais ir, manuprāt, nepietiekamā kvalitātē.
Bet tā ir teju katrā slimībā - ja ir nauda, ārstējies, ja nav naudas - neārstējies. Un ir grūti pieprasīt no valsts kaut kādas ekstras (runāju tagad par šiem garīgajiem traucējumiem), ja ir tik daudz citu problēmu (piemēram, vēža slimnieki vai tamlīdzīgi). Tā kā visam naudas nepietiek, jāizvirza kaut kādas prioritātes. Tiesa, es nezinu, vai tiešām tās prioritātes tiek izvirzītas un līdz tām arī nauda aiziet.

Ja visi mācītos vienā skolā, nedomāju, ka kāds būtu ieguvējs - domāju smagās lietās - dažādas pieejas, komunikācijas veidi, mācību tempi utt., tas ir ļoti riskanti.

Turklāt, lai arī tiktu līdz iestādēm, jātiek no gultas laukā, mājas ārā, transportos utt.

Es īstenībā devos pēc trumas atpūsties uz SAN. Vairaros un uz BKUS laikam. Ko lai pasaka par to vietu.. Var jau būt, ka kaut kādā ziņā tur ir piemēroti apstākļi dažādiem cilvēkiem, tomēr vienā no šīm vietām telpas bija visai kritiskā stāvoklī, nemaz nerunājot par WC. Ja Jūs variet iztēloties, kā izskatās pirms 1000 gadiem (varbūt pārspīlēju mazliet) pamestas ēkas, tad tāda izskatās WC un vēl pāris telpas / vietas. Daudzkur bija ar skoču aizlīmētas trubas un krita nost apmetums, kā arī piekaramie griesti. Stāvoklis bija visai kritisks. Noteitki prasījās pēc uzlabojumiem. Tas gan pirms daudziem gadiem, bet ejot visam šim cauri, tomēr liek aizdomāties, kā tad pie Jums, Latvijā ir apstākļi ārstniecības iestādēs kā tādās. Dažādas vietās LV ir padomāts par to, lai cilvēki ar vajadzībām varētu tās apmeklēt un izmantot visas iespējas, tomēr mēs esam tālu un ir kur augt. Finansējuma reāli nav, lai īstenotu un pārveidodu pilnīgi visu. Tas tā - maza pieredzes apmaiņa.
Runājot par to, kā mūsu sabiedrība reaģē uz «citādiem» cilvēkiem, tad var teikt, ka sabiedrība pieņem visu pa savam, nemaz nezinot patiesību un faktus. Kaut ko redzam - attiecīgi reaģējam un sametam visus vienā laivā. Mums ir tādi uzskati - dzīvoju sev, bet visi pārējie nav īsti normāli un vajag iet ārstēties. Mēs neizprotam, ka starp mums ir tādi cilvēki, kuriem ir kādas problēmas, kas saistās ar veselību nevis ko citu... Neesam jau ārsti, bet kā jau piebildu iepriekš, metam visu vienā laivā un mums nav īsti svarīgi... Manuprāt LV nepastāv tāda sabiedrība, kas pieņemtu «citādu» cilvēku integrāciju sabiedrībā.
Latvijā tiek piedomāts par cilvēkiem ar kustību traucējumiem, tomēr visu nosaka finansējums un citas lietas. Kopumā mēģinam kaut kā atīstīties, tomēr nepietiekami. Tas tā.. Dažos īsos vārdos..