argumenti par labu bērniņam

Dae, tev nav ar mani jāstrīdās. Es zinu tavas domas un nostāju. Atveros arī tavu lielo kategorismu, ka bērnus negribi. Viss ok. Bērnus drīkst negribēt un tas nav nekas nosodāms. Tikai mana pieredze ir tāda, ka dzīvē bieži "nekad" pārtop par "kaut būtu"... Tā vnk mēdz notikt. Tāpēc jau arī teicu, ka labāk neturies tik ļoti pie pārliecības, ka nekad nenožēlosi. Gadi mana mūsu domas. Tas domāts vnk filozofiski. Ne cenšanās tev ko pārmest vai pārliecināt.

Neons, teiksim tā, iekšēji manas domas nav mainījušās ne par gramu par labu bērniem, - gluži otrādi. :-D Es ar gadiem vienkārši esmu iemācījusies savas domas izteikt formātā "varbūt kādreiz pārdomāšu", lai izbeigtu absolūti neauglīgas diskusijas. :-D Bet nē, tiešām, man dzīvē ir piepildījies viens ļoti liels "nekad dzīvē", tāpēc tīri teorētisku iespēju es paturu visam. Mazums, 70 gados vispār kļūšu par lesbieti.

Ja paskatās pēc cosmo tendences - sievietes bez bērniem līdz 30 gadiem. Strādā kā trakas, bojā savu veselību atridoties mūžīgā stresā kā vāveres ritenī. Kaut kur pa retam reizi gadā izraujas atvaļinājumā, labākajā gadījumā vēl kaut kur Latvijas robežās paceļo. Un risina nebeidzamas problēmas attiecībās - ta šķirās, ta vientuļas, ta kārtējais mega kašķis utt. Jā, tiešām, tas ir tā vērts - jo jaunība taču tieši tā ir jābauda! :-D Nevajag idealizēt. Kura tad mums te tāāā bauda to jaunību?..

Man liekas, ka ir forši, kad ir bērns. Dzīvei pavisam cita krāsa varētu būt..
Kad viņš paaugās, skrien, apķer rokas ap kaklu un saka "mammu, es tevi mīlu".
Pati šobrīd tam neesmu gatava ne par 1% jo ir ļoti bail no tā. Un galu galā gribētu lai mans bērns piedzimst laulībā :-)
.
Autorei vajadzētu runāt ar savu vīru. Mēs nevaram neko ieteikt tavā vietā. :-)

Dae, tieši tā. Līdz mūža galam vēl patālu. Kas zin kā tur būs...

Mans piedzima 25 gados, tagad man ir 30, gribētos tā kā otru, bet ,godīgi sakot, sāk palikt bail, ka nepietiks spēka un nervu otrajam. Zinu, ka nav nekāds vecums, bet līdz 34/35 gadiem, ja vēl nebūs otrs, tad, nē, paldies, nebūs divi, tādā vecumā pavisam negribēšu.
Patiesībā otro jau vajadzēja gadus 2 atpakaļ man liekas, būtu ideāli.
Ja jums ir tuvas, mīlošas attiecības un viņš nav kategoriski pret, kā argumentam vajadzētu pietikt ar to, ka tu gribi tagad, ka tev ir spēks un vēlme iznēsāt un rūpēties tagad, ka vēlāk gribēsi tāpat, bet jaunāki jau nepaliekat.

Ja paskatās pēc cosmo tendences - sievietes bez bērniem līdz 30 gadiem. Strādā kā trakas, bojā savu veselību atridoties mūžīgā stresā kā vāveres ritenī. Kaut kur pa retam reizi gadā izraujas atvaļinājumā, labākajā gadījumā vēl kaut kur Latvijas robežās paceļo. Un risina nebeidzamas problēmas attiecībās - ta šķirās, ta vientuļas, ta kārtējais mega kašķis utt. Jā, tiešām, tas ir tā vērts - jo jaunība taču tieši tā ir jābauda! Nevajag idealizēt. Kura tad mums te tāāā bauda to jaunību?..

Nē, nē - cosmo tendences rāda, ka darbs it nemaz kaulus nelauž, ja reiz tik ir daudz laika, ko pavadīt šeit. :-D Vai tiešām bez bērniem jaunību nu nekā nevar baudīt? Šajā jautājumā pilnīgi noteikti stājos Daenerys1 pusē, jo jau krietnu laiku manu, ka viņa tiek ķengāta par bērna negribēšanu. Vai viņai jādzemdē bērni, jo kādreiz taču domas mainīs vai cosmo dāmas tā uzskata par pareizu? Man šķiet apsveicami, ka vismaz kāds nestājas mūsu klubiņā un necenšas savu eksistenci atspēkot diezgan primitīvā veidā - sevis atražošanā. Protams, ka bērni ir forši, mīļi, ar viņiem ir jautri, daudz prieka brīžu, mīlstība plūst aumaļām, bet beidziet vienreiz uzgrūzt savas pamācības cilvēkiem, kuriem tas nav nepieciešams.

Iejaukšos, jo man nešķiet, ka Neons kaut ko pārmeta un Daenerys1 pati to skandinot visur, kur pat šī bērnu tēma nav, pievērš uzmanību. Bija normāla saruna, kur Neons izteica domu, ka katram ir tiesības uz savu viedokli, kaut pati iespējams nav sastapusi cilvēku, kas tādus ''nekad'' pēc laika nenožēlotu.

Man šķiet apsveicami, ka vismaz kāds nestājas mūsu klubiņā un necenšas savu eksistenci atspēkot diezgan primitīvā veidā - sevis atražošanā.

Šito gan es nesaprotu, kāpēc bērna ienākšana ģimenē ir primitīva sevis un drauga/vīra atražošana.

Neviens nesaka, ka Dae jādzemdē, jo domas mainīsies. Te tika vnk izteikts viedoklis, ka domas var mainīties (un var arī nemainīties) un nevajag paļauties uz savām šībrīža vēlmēm un domām 100%. Nekas nav akmenī kalts. Arī bērnu gribēšana/negribēšana. Zinu sievietes, kuras ļoti gribēja bērnus un... pārgribēja. Un zinu arī tādas, kuras teica, ka nekad, bet beigās piedzedmē divus un vairākus. ;-)
Es jaunību baudīju līdz apmēram 22 gadiem. Bezrūpība, tusiņi, visādi hobiji, draugi u.tml. Tā viegli pa dzīvi, bez lielas atbildības un pienākumiem. Lūk, to es uzskatu par baudīšanu. Vēlāk jau parādījās pavisam citas rūpes un atbildība, pat, ja pa starpai ir grāmatu lasīšana un ceļojumi. Darbs, mājoklis, attiecības (ilggadīgas), karjera, jāpabeidz augstākā izglītība, maģistrs u.t.t. Baudīšana kā tas bija pirms tam - vairs nav aktuāla, jo svarīgāks jau ir dzīves līmeņa paaugstinājums un labklājības vairošana savā dzīvē, nevis notriekts laiks izklaidēs. Un visproduktīvākais laiks kam tādam, šķiet, varētu tieši būt tā no 25 gadiem - 40 gadiem. Kad dzīve ir aktīva, strauja, ir daudz iespēju, daudz spēka, zināšanas un varēšanas. Tas attiecas gan uz karjeru, gan privāto dzīvi. Un kāzas, bērni, suņi, mājokļa iegāde un karjera, iekrājumi, pieredze - tieši šajā vecuma kategorijā ir visbiežākā parādība. Pēc 40 cilvēks jau samazina savus tempus un tieši sāk atkal baudīt savu dzīvi bezrūpīgāk un "plūc sava darba augļus". Protams, līdz pensijai vēl patālu, bet dzīves ritms manāmi palēlinās un tas ir laiks atkal pievērsties baudai, nevis pienākumiem un atbildībai. Tāda ir mana filozofija apmēram un to es uzskatu par pareizi sava laika, resursu sadalīšanu. Un pie tā es pati arī pieturos.

Šito gan es nesaprotu, kāpēc bērna ienākšana ģimenē ir primitīva sevis un drauga/vīra atražošana.

Kā tad Tev šķiet, ko nozīmē bērnu dzemdēšana?

Kā tad Tev šķiet, ko nozīmē bērnu dzemdēšana?

Jautājums nebija uzdots man, bet gribās atbildēt. Es bērnus neuztveru kā sevis/vīra atražošanu. Lai arī es novēroju viņos kaut ko no mums, tomēr tie ir absolūti citi cilvēki. Viņi nav mūsu kloni.

Es tikai nesaprotu jēgu tekstiem ''varbūt nožēlosi''. Attīstītajās valstīs no brīža, kad sieviete spēj ieņemt bērnu līdz brīdim, kad iestājas menopauze, ir vairāki gadu desmiti. Nav tā, ka tad, ja 35 gados esi bez bērniem, bet sanāk pārdomāt, vilciens aizbraucis, dzīve beigusies. Savukārt tad, ja sieviete, rupji rēķinot, līdz 50 gadiem dzīvojusi pārliecībā, ka bērnus negrib, nu diez vai viņa 60 gados šokēsies un domās, ka ir izniekojusi dzīvi. Ja lielākā mūža daļa labi nodzīvota bez bērniem, tad man gribas domāt, ka sievietei tam ir bijis gana stingrs un labs pamatojums.
Man traģiskāk liekas dzemdēt bērnus tikai tāpēc, ka ''ja nu nožēlošu''? Tā arī bieži rodās ģimenes ar nevēlamiem, nemīlētiem bērniem. Dzemdē visādu iemeslu dēļ, tikai ne tāpēc, ka pašai gribas bērnu.

Kā tad Tev šķiet, ko nozīmē bērnu dzemdēšana?

Jā, bērnu veido divi cilvēki, bet es to galīgi neuztveru kā primitīvi atspēkot savu eksistenci. Ja tas būtu tik ''sekli'', tad kādas runas par pareizo laiku, par vecumu, par gatavību, par piemēroto cilvēku, par bērna individualitāti un visu ko citu. Tad tam jau jēgas nav, tik ražot un viss, ko tur daudz prātot. Ja pāris grib bērniņu, tad tikai grib mantotāju, sanāk tā. Bērns ir daudz kas vairāk.

Savukārt tad, ja sieviete, rupji rēķinot, līdz 50 gadiem dzīvojusi pārliecībā, ka bērnus negrib, nu diez vai viņa 60 gados šokēsies un domās, ka ir izniekojusi dzīvi. Ja lielākā mūža daļa labi nodzīvota bez bērniem, tad man gribas domāt, ka sievietei tam ir bijis gana stingrs un labs pamatojums.

Arī šeit uzskatu, ka visi lielie ''nekad'' un stingrie pamatojumi, tāpat kā pamats zem kājām, var sabrukt. Tam obligāti nav jānotiek, bet tā var notikt. Pārliecība mainās dažādos jautājumos un to, kā un cik ātri viss var izdoties, nekad neuzzināt, pirms netiks sākts, tāpēc katrs izvērtē savas prioritātes un nav ko braukt virsū ne tai, kura 31 gadā uztraucas, ne tai kura 20 gados, piemēram, uztraucas un izvērtē šo lietu lomu dzīvē. Ja negrib, tad negrib, informē partneri laicīgi, tas būtu pats galvenais, un dzīvo cepuri kuldams un ja kas, visa ir tikai viņa paša vaina, ne jau spiež kāds pie gultas.

blackpoetry, tikai te forumā lielai daļai ir mazāk par 30 gadiem vai nedaudz pāri. Līdz 50 gadiem vēl jānodzīvo...;-) Neviens jau neko neuzspiež, bet runā par iespējamiem riskiem vai uztveres maiņu - tā vnk ir informācija. Tev tiek atgādināts un tev tiek darīts zināms, ka var būt visādi. Tāpēc jau 60 gados neviens arī nešokējas un nebrīnās, jo līdz tam laikam ir izgājis cauri visa veida informācijai, pieredzei un pārdomām, nevis nodzīvojis visus šos gadus ar klapēm uz acīm un ausīm, lai tik netraumētu savu stingro pārliecību.

Neviens jau neko neuzspiež, bet runā par iespējamiem riskiem vai uztveres maiņu - tā vnk ir informācija.

+

Man likās, ka faktu, ka sieviete ir visauglīgākā apmēram 18-25 gados, bet fizioloģiski ķermenis ir pielāgojies bērnu iznēsāšanai un dzemdēšanai, kad šis process ir visvieglākais, ir aptuveni 21-24 gadu vecumā (protams katrai tomēr individuāli, jo mēnešreizes vienai sākas 11 gados, citai 17), bet pēc tam ar katru gadu varbūtība ieņemt bērnu samazinās par salīdzinoši nebūtisku procentpunktu, zina jebkura sieviete, kas nav mucā augusi. Personīgi man to mācīja veselības mācībā 5.klasē, kā arī par to tiku informēta 1.ginekologa apmkleklējuma reizē un vairākās reizes pēc tam pie citiem ginekologiem. Un tikai cosmo es uzzināju, ka laikam mēdz būt sievietes, kuras par to neaizdomājas un ka par to ir jāpavēstī. :-D
Bet nē, viss jau ir kārtībā, varbūt kāda tiešām nezināja. :-D

Es gan pievēršu uzmanību citai informācijai, ka sievietes ir auglīgas kamēr vien tai ir mēnešreizes. Par riskiem un visu citu - tas ir individuāli un katra var darīt kā vēlas. Bet tā - kamēr ir MR, viss vēl var būt. UN, kad MR nav, tad viss. Stāvoklī točna vaira nepaliksi.

sievietes ir auglīgas kamēr vien tai ir mēnešreizes.

Nu te var oponēt, jo mēnešreizes var būt, bet sieviete var būt neauglīga. Bet domu sapratu, ka absolūts bezcers iestājas brīdī, kad nav vairs arī to.

Dae, par to neauglību... Man ir divējādas sajūtas. No ģinekoloģes dzirdēju frāzi, ka nav neauglīgu sieviešu, bet gan neauglīgi pāri. Cik zinu, neauglības iemeslus ne vienmēr iespējams noteikt. Neesmu gan šajā jautājumā iedziļinājusies. Kaut kur piekrītu ārstes teiktajam. Lai nu kā - tā tāda beztēma...

Daenerys1, nu ja tā tīri teorētiski, cik te nav bijušas meitenes ar tēmām ''vai stāvoklī'', ''vai tā var palikt stāvoklī'', ''kā lietot šo vai to'' un tā, tas nav uz tevi, bet tauta mēdz darīt un tad domāt, vai nedarīt un tad domāt, vai arī domāt vienu, kaut reāli ir citādāk. Kaut kā samocīti sanāca, bet cerams var noprast domu.