Man savu bērnu nav, bet ir viedoklis par to vīrieša "likšanu zemāk par zāli" - kaut kur kaut kad sen izlasīju lietu, pie kuras arī svēti turos: Nekad, nekādos apstākļos nenoliec savu partneri (abiem dzimumiem) publiski. Jo tajā brīdī tu, pirmāmkārtām, noliec pati sevi, jo pati tādu izvēlējies.
.
Ok, mazliet pačīkstēt labākajai draudzenei, protams, ka drīkst, bet in general - nē. Pati ar cenšos tā nekad nedarīt, tikai labo teikt, tikai paslavēt un lepoties, ka man tāds ir, pat, ja tajā dienā viņš man dikti besī. :-D Un nekad neesmu sapratusi tās dāmas, kas publiski savus večus nodirš jau gadiem, bet pamest arī netaisās. Par vīriešiem gan tas pats. Ja ir problēmas (iz sērijas, "družkai vīrs tik labs, manējais lohs, tik ar draugiem dzer"), tad vajadzētu primāri viņas mēģināt atrisināt iekšēji un painteresēties - kāpēc tev tik ļoti negribas būt mājās, ja tiešām visu laiku esi prom?
Tai pat laikā, racionāli atcerēties, ka katram gribas satikt draugus - gan man ir svarīgi iziet no mājas tikai ar draudzeni, kad draugam - tikai ar čomiem, tikpat ļoti, cik mēdzam to visu darīt kopā.
.
Ja ir labs teamwork un sadarbības modelis pirms bērna ienākšanas, viņš tāds arī paliks, redzu sev apkāŗt esošo cilvēku ģimenēs. Then again, protams, ja džekam draudzene/sieva jau tā mazliet besīja; šī izlūdzās nešķirties; uztaisīja bērnu, lai tikai noturētu ģimeni kopā; tad nav jābrīnās, ka čalis mūk. Galvenais taču ir prast sarunāties. Es redzu tik daudz problēmu un diskusiju par jautājumiem, kurus var atrisināt ar diviem soļiem: 1) izrunāt, kā pieauguši cilvēki 2) saprast, ka tās ir fundamentālas atšķirības un atrast citu.
2033
