Bērni visvarīgākais!

Varbūt kādai ir kaut kas līdzīgs ,vai vismaz kādi ieteikumi ?

Sūti viņu pie psihoterapeita - ko citu tur iesākt, ja Tevi neņem galvā. Kādam ir jāatver viņai acis...

Kā var apkārt mīlēt bērnu? Loģiskāk, ka abi kopā viņam pievēršas, ne bērns pa gabalu skatās, kā tad citi mīl viens otru, bet viņu nē.

Tie "citi", kuri mīl viens otru, ir bērna vecāki. Un bērns zemapziņā saprot savu saikni, ka ir radies no vecāku mīlestības, kuras izpausmes viņam to atgādina. Bērns vidē, kurā redz vecākus mīlam un cienam viens otru, jūtas mīlētāks bez īpašām personīgām izpausmēm pret pašu, nekā tad, ja vecāki savā starpā nesaprotas, bet katrs atsevišķi izrāda savu mīlestību bērnam.
Es saprotu, ka Tavai loģikai tā nešķiet, bet, ja Tev ir interese atsvaidzināt savu loģiku ar literatūru par šo tēmu, varbūt rīt nepaslinkošu atrast linkus vai vismaz grāmatu nosaukumus, kur to skaisti, zinātniski pamato. ;-)

Bērns vidē, kurā redz vecākus mīlam un cienam viens otru, jūtas mīlētāks bez īpašām personīgām izpausmēm pret pašu, nekā tad, ja vecāki savā starpā nesaprotas, bet katrs atsevišķi izrāda savu mīlestību bērnam.

Tās ir Tavas domas vai tam ir vēl kāds pamatojums? Jo es esmu lasījusi (vairāku autoru viedokli), ka tā nebūt nav. Bērniem ir svarīga mierīga, atbalstoša atmosfēra mājās, jā, bet mīlestība starp vecākiem nudien nav obligāta. Tas, ka vecāki "mīl viens otru" un bērns to redz, nekādā veidā bērnam nepalīdz justies mīlētam, cienītam un atbalstītam.

Bērns vidē, kurā redz vecākus mīlam un cienam viens otru, jūtas mīlētāks bez īpašām personīgām izpausmēm pret pašu, nekā tad, ja vecāki savā starpā nesaprotas, bet katrs atsevišķi izrāda savu mīlestību bērnam.

Šitais ir kautkāds teorētisks apcerējums. Kā Tu iztēlojies to, ka vecāki apskaujās, mīļojās berna klātbūtnē, bet bērnu pašu nekad nesamīļo, tobiš izturās bez īpašām personīgām mīļuma izpausmēm?
Bērns jebkurā gadījumā kopēs vecākus un pieprasīs, lai pret viņu izturās tāpat, kā viņa vecāki to dara savā starpā. Tobiš, viņš prasīs, lai viņu apskauj un mīļo, jo viņš lieliski saprot, ka tas ir veids kādā izrāda, ka otrs ir svarīgs! Un ja viņš to nedabūs, tad sapratīs, ka viņš ir mazāk svarīgs un viņš par savu vietu zem saules (uzmanības trūkumu) cīnīsies kā māk.

Par tēmu, ka sievietes pārāk pievēršas bērniem... es neesmu to novērojusi. Es drīzāk teiktu, ka tādā veidā mēģina izpelnīties kādu novērtējumu, apbrīnu, iespējams, arī mīlestību... ka, redz, kāda es laba māte, visu dodu, visu daru... tas noteikti nav veselīgi attiecībām. :-|

Vispār interesanta tēma, jo esmu no tām, kas netic, ka var nodzīvot visu mūžu laimīgi ar vienu cilvēku. Nav man apkārt nevienas tādas veiksmīgas laulības, vecvecāki noturējās visu mūžu kopā, bet jaunībā tāpat ir bijuši sānsoļi.

Un par tiem bērniem, man liekas, ka jūs pārāk aizstāvat tos vīriešus. Cosmo jau neviena to neatzīs, bet īstenībā ļoti daudzās ģimenēs tās nabaga sievietes ir pārslogotas ar darbu, bērniem, saimniecības uzturēšanu, visu pašas velk, kamēr nabaga vīrietim uzdevums ir tikai pārvilkties mājās no darba. Un tās, kas parasti čīkst, tām arī ir par ko čīkstēt.

Tie "citi", kuri mīl viens otru, ir bērna vecāki. Un bērns zemapziņā saprot savu saikni, ka ir radies no vecāku mīlestības, kuras izpausmes viņam to atgādina. Bērns vidē, kurā redz vecākus mīlam un cienam viens otru, jūtas mīlētāks bez īpašām personīgām izpausmēm pret pašu, nekā tad, ja vecāki savā starpā nesaprotas, bet katrs atsevišķi izrāda savu mīlestību bērnam.

Kur gan teikts, ka vecāki uzreiz nesaprotas? Esmu lasījusi pretējo, kas ļoti līdzinās Caloo domām:

Šitais ir kautkāds teorētisks apcerējums. Kā Tu iztēlojies to, ka vecāki apskaujās, mīļojās berna klātbūtnē, bet bērnu pašu nekad nesamīļo, tobiš izturās bez īpašām personīgām mīļuma izpausmēm?
Bērns jebkurā gadījumā kopēs vecākus un pieprasīs, lai pret viņu izturās tāpat, kā viņa vecāki to dara savā starpā. Tobiš, viņš prasīs, lai viņu apskauj un mīļo, jo viņš lieliski saprot, ka tas ir veids kādā izrāda, ka otrs ir svarīgs! Un ja viņš to nedabūs, tad sapratīs, ka viņš ir mazāk svarīgs un viņš par savu vietu zem saules (uzmanības trūkumu) cīnīsies kā māk.

Un

Bērniem ir svarīga mierīga, atbalstoša atmosfēra mājās, jā, bet mīlestība starp vecākiem nudien nav obligāta. Tas, ka vecāki "mīl viens otru" un bērns to redz, nekādā veidā bērnam nepalīdz justies mīlētam, cienītam un atbalstītam.

+
Bērnam vajag just uz sevi to, kaut vai iedomājies, tu redzi pa gabalu visu, ko vēlētos izjust uz sevi, pēc laika redzi, ka pret tevi neizturas tāpat, ka esi kā trešais liekais, uz kuru šo mīlestību nepauž. No sērijas - uz galda stāv ēdiens, no paskatīšanās un smaržas zemapziņā paēdis nebūsi, tukšums tevī būs tāpat.

Un par tiem bērniem, man liekas, ka jūs pārāk aizstāvat tos vīriešus. Cosmo jau neviena to neatzīs, bet īstenībā ļoti daudzās ģimenēs tās nabaga sievietes ir pārslogotas ar darbu, bērniem, saimniecības uzturēšanu, visu pašas velk, kamēr nabaga vīrietim uzdevums ir tikai pārvilkties mājās no darba. Un tās, kas parasti čīkst, tām arī ir par ko čīkstēt.

Piekrītu, ko līdzīgu augstāk rakstīju.

Varbūt šīs problēmas sakne ir sievietes un vīrieša ''sūtībā''. Cilvēki ir poligāmi un sabiedrībā pieņemtais ģimenes modelis cilvēku rasei nav īsti asinīs. Vīriešu uzdevums ir apaugļot pēc iespējas vairāk sieviešu. Piedzimstot bērnam, atbildība par bērnu bieži vien gulstas uz sievietes pleciem, respektīvi, vīrietis nelabprāt pievērš vienlīdz lielu uzmanību bērnam kā sieviete tieši iepriekš minētā iemesla dēļ. Tajā brīdī sievietē var iestāties aizvainojums, jo jūtas tā, it kā jātiek galā ar visu pašai un vīrieša vērtība viņas acīs krīt. Rezultātā vīrietis sāk justies pastumts malā un īsti neapzinās savu neizdarību konkrētajā situācija. Laulātie sāk attālināties viens no otra un kā papildus bonus nāk stress, negulētās naktis, kas uzvelk abas puses. Šis, protams, ir tikai viens scenārijs. :D

Un par tiem bērniem, man liekas, ka jūs pārāk aizstāvat tos vīriešus. Cosmo jau neviena to neatzīs, bet īstenībā ļoti daudzās ģimenēs tās nabaga sievietes ir pārslogotas ar darbu, bērniem, saimniecības uzturēšanu, visu pašas velk, kamēr nabaga vīrietim uzdevums ir tikai pārvilkties mājās no darba. Un tās, kas parasti čīkst, tām arī ir par ko čīkstēt.

Miljons plusu šim.
Dažreiz lasot visādus forumus rodas jautājums vai vispār ir kādas ğimenisko attiecību problēmas, kas sabiedrības acīs nav sievietes vaina? Es nešaubos, ka ir gadījumi, kad sievietei ar bērnu izveidojas kaut kādas slimīgas attiecības no kurām vīrietis tiek izstumts, bet tie ir reti gadījumi, biežāk jau nu vīrietis pats distancējas, jo redz, tā vietā, lai sieviete kundziņu sagaidītu no darba ar kotletēm un minetu, viņa ņemas ar bērnu. Tad nu vīrs pēc darba draugiem žēlojas, ka sieva viņu vairs nemīl/negrib/neucina kā vecajos labajos laikos, bet sieva draudzenēm sūdzas, ka tas āzis neko nepalīdz, tik ar draugiem tusē. Nu, vai arī viņi kā pieauguši cilvēki izrunājas un rod kaut kādu kopsaucēju.

Jā, te kaut kā tiek glorificēti tie vīrieši pēc bērna ienākšanas ģimenē.

Daļēji šim piekrītu. Nepiekristu tad, ja nebūtu redzējusi pietiekami daudz latviešu realitātes šovus, kur, pēc noteikta laika nošķirtības no vīra un bērniem, pēc atgriešanās sievietes galvenokārt mīļo un pievērš uzmanību tikai bērniem. Kamēr vīrs stāv blakus kā muļķītis ar saviem lakstiem pat buču nedabūjis.

Nepiekristu tad, ja nebūtu redzējusi pietiekami daudz latviešu realitātes šovus, kur, pēc noteikta laika nošķirtības no vīra un bērniem, pēc atgriešanās sievietes galvenokārt mīļo un pievērš uzmanību tikai bērniem. Kamēr vīrs stāv blakus kā muļķītis ar saviem lakstiem pat buču nedabūjis.

Nezinu, man laikam citi šovi redzēti vai arī ikdiena. Man būtu loģiski apķert mazo, ja viņš man skrien pretī, tad doties pie vīra un arī samīļoties ar viņu, sanāktu, ka otrais, bet nu viņš taču ir pieaudzis cilvēks. Ko tad, bērnu pagrūst malā vajadzētu, jo pirmais ir vīrs, ar kuru jāsasveicinās? Man tādu novērojumu nav, nešķiet pareiza dalīšana kaut kādās vietās.

Es personīgi nespētu cienīt sievieti, kura vīrieša/vīra intereses liek augstāk par bērna interesēm. Un ar to nav jāsaprot, ka vīrietis tiek atstumts vai nemīlēts. Nemaz nē.
*
Protams, ka bērna ienākšana ģimenē maina daudz ko, un pilnīgi iespējams, ka sieviete mēdz zaudēt to līdzsvaru, aizmirstot par vīrieti. Uzskatu, ka tas ir normāli, ja nav ilgtermiņā. Bet vīrietim tas ir jāsaprot un jāatbalsta sieviete, palīdzot un iesaistoties, nevis gaidot un uzmetot lūpu.
*
Bet piekrītu, ka vīriešu glorificēšana ir pārāk augstā līmenī, ka pat miesīga bērna mīlēšana tagad tiek uzskatīta par bezmaz vai nosodāmu, jo kādā dzīves posmā bērna intereses tiek liktas augstāk pār bērnu

vai arī viņi kā pieauguši cilvēki izrunājas un rod kaut kādu kopsaucēju.

Piekrītu šim. Varbūt esmu pārpratusi dažus komentārus, bet lasot, izklausās, ka vīrs un bērns dzīvo bezmaz vai divās atsevišķās pasaulēs, ka tā jādala laiks starp abiem (jo kopā vecāki laikam nekādi nevar pavadīt laiku ar bērnu) un jāuzstāda prioritātes. Kāpēc vispār ir jādala tādās svarīguma kategorijās - kurš svarīgāks (mīlētāks?) un kurš mazāk svarīgs?

Piekrītu Pasadena, es kaut kad līdzīgā diskusijā arī minēju, ka man kaut kā neliekas pieņemami, ka tiešām izdala prioritātes, bērns taču ir mīlestības auglis, daļa no jums pašiem, kāpēc jāizdala kaut kādās skalās?

Sorry, bet, ja kāds saka, ka savu partneri mīl vairāk nekā miesīgo bērnu, tad es to nespēju saprast un tādu cilvēku cienīt. Mīlestība pret bērnu ir kaut kas dievišķs. Protams, ka bērns ir vissvarīgākais. Galu galā partneri mainās, bērni paliek.

Runa jau nav par to, ka kāds netiktu mīlēts vai bērnu, redz, neapskautu un nesamīļotu. Kā vienmēr iebrauc galējībās. :-D
Ir dzirdēti gadījumi, kad, piemēram, mamma kaut kur izlasa, ka bērnam jāguļ ar vecākiem vismaz līdz 3 gadiem (vienā gultā), un tad nu tā arī dara. Ja vīram kas nepatīk, var iet gulēt uz dīvāna, bet viņa ar bērnu vecāku gultā. Bērnu pieradināt gulēt atsevišķi, redz, nav variants, jo tad viņš uztrauksies, niķosies, raudās, kas tik vēl nē. Jā, paraudās dažas dienas, bet sapratīs, ka viņam sava gultiņa un vecākiem sava.
Boldā laikam jāieraksta, ka es nerunāju par mēnesi vecu bērnu, kas vēl neko nesaprot.

Sorry, bet, ja kāds saka, ka savu partneri mīl vairāk nekā miesīgo bērnu, tad es to nespēju saprast un tādu cilvēku cienīt. Mīlestība pret bērnu ir kaut kas dievišķs. Protams, ka bērns ir vissvarīgākais. Galu galā partneri mainās, bērni paliek.

Pret bērnu veidojas mātišķas jūtas, bet pret vīrieti seksuālas utt. To nevar salīdzināt. Drīzāk jādomā par to, kurš ir prioritāte. Bet mīlestība pret bērnu nav nekas dievišķs, please. :D