Bērni visvarīgākais!

es nejauši nospiedu kaut ko un nopublicējās nepabeigts diskusijas ievads

Mana mamma ir laulībā vairāk nekā 30 gadus un NEKAD citām sievietēm nesūdzas, ka viņai vīrs tāds vai šitāds un par zāli zemāks.

Man pagaidām nav bērnu, taču es personīgi domāju, ka tā nedrīkst būt. Uzskatu, ka vīrietim un sievietei savas savstarpējās attiecības ir jāliek augstāk par bērniem - protams, jārūpējas un jāmīl viņi, taču pirmajā vietā ir jābūt laulātajam draugam. Tas parāda labu piemēru bērniem par veselīgām un mīlošām attiecībām un kādreiz, kad bērni būs izauguši, ļaus viņiem pašiem labāk izveidot attiecības, jo būs pieredzēts atbilstošs modelis, kur mamma ar tēti mīl viens otru un tad abi kopā mīl bērnus.

Ko nozīmē nolikt vīrieti zemāk par zāli? Respektīvi, normālu, stipru, atbildīgu vīriešu, bērna tēvu nav?

īsumā piebildīšu, ka sievietes sevi nostāda tādā mocekles lomā. Man liekas ka tik bieži sievietes pieļauj kļūdu, ka kļūst paviršas attiecībā ar savu vīrieti. Bieži manuprāt, tas sākas ar bērnu ienākšanu ģimenē, kad protams nākas daļu uzmanības veltīt saviem bērniem.
Bet man liekas, ka tieši tad tiek pieļautas tik lielas paviršības attiecībās ar vīru. Es nezinu kā īsti paskaidrot. Sievietes uz bērnu skatās, kā svarīgāko viņas dzīvē, un dzīvi pakārto prioritāri bērnam. Bet man liekas, ka tā ir milzīga kļūda, ka mēs aizmirstamies esot mātes. Ģimenes sākums ir vīrs un sieva. Un tas arī ir pamatu pamats par kuru ir jārūpējas. Berni pēc gadiem aizies savās dzīvēs un tad ļoti bieži sievietes attopas pie sasistas siles, kad attiecības ar vīru ir tik sadragātas, ka lai glābtu nepieciešama liela griba. Bet tavs vīrietis un tu saisties līdz nāvei, bērnu loma mūsu dzīvē ir mainīga, tie ies savu ceļu, lai arī būs mums blakām, bet vīrietis ir tas ar kuru tu esi patiesi visvairāk saistīta.
Ehh es nezinu, man grūti laikam izteikt to ko domāju

Es ļoti piekrītu!

Bērns kādu laiku var būt prioritāte, prasa daudz uzmanības, daudz laika utt. Jāmāk visu sabalansēt, jo, ja aizrausies ar vīru, atstāsi bērnu novārtā, arī nekas nebūs. Bērns jutīsies nemīlēts. Tāpat kā audzināšanā tēva loma ir arī, laiks, ko viņš velta u. c. Tam visam jābūt vienotam organismam, mehānismam.

Piekrītu par balansu.
Duujaa viedoklim piekrītu.

Kaut kur piekrītu Spīdola viedoklim. Ne nu gluži, ka vīrs ir svarīgāks, bet nevajag aizmirst, ka sākumā bija vīrs un sieva un tikai tad bērns.

Tiešām? Neesmu neko tādu ievērojusi sev apkārt, bet, ja kāds tiešām publiski sūdzas un"noliek" savu partneri tad gan jau, ka nav patīkami klausīties. Pieļauju gan, ka tas nav tāpēc, ka konkrētais cilvēks ir sieviete, bet drīzāk tāds raksturs vai audzināšana.
Par bērniem un uzmanību, kas tiek tiem veltīta, kādu laika posmu vai bērnu vecumu Tu domāji? Jautāju, jo ir grūti iedomāties kā zīdainim, kurš ir pilnībā atkarīgs no vecākiem, var nepakārtot dzīvi (dzīves ritmu) vismaz līdz zināmam līmenim. Vai arī tas bija domāts tā vispārīgi?

Piebilstot, ja sūdzas, ka sieviete pakārto visu bērnam, bet vīrietis neapmierināts, varbūt tad tam vīrietim būtu vērts palīdzēt un iesaistīties visā procesā, kas ir kopīgs. Laiks paliktu pāri vairāk, kopā visu ko darītu, ne sievietei viss jāvelk uz saviem pleciem un tad vēl jāskatās, vai tik vīrietis kaut ko savā prātā nav sadomājies. Vai pretējais, abi vecāki dzīvo, kā līdz šim, kam tad to bērnu vajadzēja, ja nevelta viņam mīlestību un atstās savā vaļā, kas atstās arī iespaidu vēlāk. Dzīve mainās, nu jau jārēķinās ar vēl vienu un visiem kopā jāveido tā harmonija. Kurš tad to bērniņu audzinās? Ja vīrietis pakrata mantiņu un domā, viss, darbi beigušies, tad arī sākas nelīdzvērtīgas attiecības. Visiem jādarbojas kopā, gan uz bērnu, gan vienam uz otru.

jābūt līdzsvaram un ir jāsaprot, ka bērna ienākšana ģimenē radīs pārmaiņas (cik lielas, atkarīgs no pāra spējas strādāt komandā un abu uztveres) - viņš prasīs uzmanību, kas ir pašsaprotami, un viņam vajadzēs mammu, arī grūtniecības/ dzemdības dēļ radušās hormonālās izmaiņas var ietekmēt mammu.
iepriekš pieminētā spēja strādāt komandā, manuprāt, ir atslēga uz to, lai ģimenē būtu saticība un nebūtu nu jā Katei foršāks vīrs visu dara a ko mans neko tikai dzer alu ar draugiem viss man pašai variantu. cieņa pret otru un sapratne. manuprāt, pašsaprotamas lietas (kaut gan kas tik pašsaprotams nav piemirsies skrienot)

Es domāju, ka bērnam būtu tikai jāvairo mīlestību starp abiem vecākiem.
Protams, ka vajag bērniņam pievērst uzmanību, bet arī nevajag aizmirst par sevi un vīru, savādāk razultātā abi nelaimīgi. Un esmu redzējusi, ka ģimenes uzskata, bērnu par problēmu cēloni, lai gan jāpaskatās loģiski, ka bērns papildina ģimeni, nevis sagrauj to. Pārējais jau kā saka ir tikai vecāku rokās. :)

Mana mamma ir laulībā vairāk nekā 30 gadus un NEKAD citām sievietēm nesūdzas, ka viņai vīrs tāds vai šitāds un par zāli zemāks.

Man tas pats... un 57days nav mana māsa :D
.
Piekrītu, ka nevajag aizmirst to, ka esam sievietes.. un jāpadomā par mīļoto vīrieti.. kaut gan man pat šķiet, ka reizēm tas viss aiziet otrā galējībā.. vīrietis bezmaz tiek padarīts par bezspēcīgu un projām skrienošu antilopi, kura visu laiku jāapčubina..
Man mamma mācījusi, ka foršiem vīriešiem patīk rūpēties par savām dāmām.. viņiem to nevajag liegt :)

Piekrītu, ka nevajag aizmirst to, ka esam sievietes.. un jāpadomā par mīļoto vīrieti.. kaut gan man pat šķiet, ka reizēm tas viss aiziet otrā galējībā.. vīrietis bezmaz tiek padarīts par bezspēcīgu un projām skrienošu antilopi, kura visu laiku jāapčubina..
Man mamma mācījusi, ka foršiem vīriešiem patīk rūpēties par savām dāmām.. viņiem to nevajag liegt

Tur Tev taisnība :-)

Katrs jau grib atrast kādu citu vainīgo pie savām problēmām, un bieži vien sievietēm tas vainīgais ir vīrs - un ne jau nopietni viņas tā domā, bet vienkārši nolaiž tvaiku, sūdzoties par savu otro pusi. Vieglāk jau ir kurnēt nekā visu risināt. Vieglāk ir pasūdzēties draudzenei nekā izrunāt visu ar vīru... Un noteikti ir jāatrod laiks, ko pavadīt divatā, nevar visu pakārtot bērniem, citādi ikdienā, kas pakārtota tikai atvasēm vien, ar laiku sāks veidoties neapmierinātība ar attiecībām.

Uzskatu, ka vīrietim un sievietei savas savstarpējās attiecības ir jāliek augstāk par bērniem - protams, jārūpējas un jāmīl viņi, taču pirmajā vietā ir jābūt laulātajam draugam. Tas parāda labu piemēru bērniem par veselīgām un mīlošām attiecībām un kādreiz, kad bērni būs izauguši, ļaus viņiem pašiem labāk izveidot attiecības, jo būs pieredzēts atbilstošs modelis, kur mamma ar tēti mīl viens otru un tad abi kopā mīl bērnus.

Piekrītu!
Man arī šķiet, ka lielākoties sievietes pašas ir vainīgas. Es pati jūtu, cik nemanāmi, esot mātei, bērns pārņem visu laiku un uzmanību arī brīžos, kuros tos potenciāli varētu veltīt vīram. Tas ir jāapzinās, lai attiecības neaiziet tādā pašplūsmā, kurā vienā brīdī sieviete vīrieti jau no ģimenes un savienības bērns - vecāki ir izstūmusi pavisam. Protams, var teikt, ka vīrietim pašam jācīnās, bet laimīga ģimene nav cīņa par savu vietu. Viss sākas no attiecībām, bet attiecības veidojas tikai no nedalītas uzmanības cilvēku starpā. Bērns paņem daudz laika un uzmanības, bet tas nedrīkst paņemt visu.
Bērns jūtas mīlētāks ģimenē, kurā vecāki mīl viens otru, nevis ģimenē, kurā katrs vecāks atsevišķi pa tiešo mīl bērnu.
Par šo tēmu ir ļoti laba grāmata, kas, manuprāt, būtu jāizlasa katrai sievietei. Anatolijs Ņekrasovs "Mātes mīlestība". Tur gan nav nekādu puķīšu un ziediņu, bet tāda skaudra realitāte, ko mātes ar savu pārlieku nedabīgajā veidā realizētu mīlestību nodara gan savām attiecībām ar vīrieti, gan kā ietekmē bērna likteni. Daudzām lietām var piekrist un piemēru, ka tas strādā, apkārt ir pa pilno.
Taču cits stāsts ir sievietes, kuras sūdzas un gaužās tajos "nelaimīgo sieviešu grupējumos". Viņām būtu jāsaprot, ka pašas ir vainīgas, jo attiecības ar vīru veido divi, nevis vīrs viens pats.

Bērns jūtas mīlētāks ģimenē, kurā vecāki mīl viens otru, nevis ģimenē, kurā katrs vecāks atsevišķi pa tiešo mīl bērnu.

Kā var apkārt mīlēt bērnu? :D Loģiskāk, ka abi kopā viņam pievēršas, ne bērns pa gabalu skatās, kā tad citi mīl viens otru, bet viņu nē.

jābūt līdzsvaram un ir jāsaprot, ka bērna ienākšana ģimenē radīs pārmaiņas (cik lielas, atkarīgs no pāra spējas strādāt komandā un abu uztveres) - viņš prasīs uzmanību, kas ir pašsaprotami, un viņam vajadzēs mammu, arī grūtniecības/ dzemdības dēļ radušās hormonālās izmaiņas var ietekmēt mammu.
iepriekš pieminētā spēja strādāt komandā, manuprāt, ir atslēga uz to, lai ģimenē būtu saticība un nebūtu nu jā Katei foršāks vīrs visu dara a ko mans neko tikai dzer alu ar draugiem viss man pašai variantu. cieņa pret otru un sapratne. manuprāt, pašsaprotamas lietas (kaut gan kas tik pašsaprotams nav piemirsies skrienot)

+
Pavisam mazu bērnu, kad viņš caur visu mācās komunikāciju, saskarsmi, mīlestību, atstāsi vienu, tad i viss, atpakaļ neatgūt laiku un vēlāk daudz ko citu. Lielākā problēma šķiet ir tāda, ka sieviete uzņemas visu uz sevi, pārgurst, tikmēr vīrietis nesaprot daudz ko, ko viņa piedzīvo un kas ir jādara, kopīgi balansā visu paveiktu daudz produktīvāk, tāpēc neliktu nevienu augstāk vai zemāk, jo sekas var atspēlēties abos gadījumos.

Es uzskatu ,ka manā ģimenē ir nevesalīgas attiecības ,es pat nezinu kā īsti mainīt to visu . Sen jau vairs neesmu mazais bērns , dzīvoju vairākus gadus atsevišķi kopā ar draugu ,bet man tāda sajūta ,ka mamma vēl nav spējusi pārraut to"nabassaiti" starp mums. Savu vīru,manu patēvu, var redzēt ,ka novērtē ļoti zemu . Sākuši pat gulēt atsevišķās istabas . Visos strīdos ar patēvu aizstāv mani ,un saka ,ka ies prom no viņa,ja man ar viņu ir sliktas attiecības . Nav jau viņas sliktas ,vienkārši dažreiz sakašķejamies,bet mamma ļoti ņem pie sirds un viņai patīk mani aizstāvēt . Viņa man ir teikusi ,ja ar mani kaut kas notiktu ,viņa taisītu pašnāvību ,jo es esmu vienīgā dzīves jēga viņai . Man tas uzliek lielu slogu ,topošas un esošās māmiņas ,ludzu nesakiet tā saviem bērniem . Man ir grūti dzīvot ar tādu domu,ka es viņai esmu viss un nekas viņai vairāk šajā dzīve neinteresē. Es viņai esmu centusies iestatit ,ka jāmīl sevi ,savs virs ,ka es esmu pieaugusi , man ir sava dzīve ,Tev jādomā par sevi , bet viņa to nesaprot. Varbūt kādai ir kaut kas līdzīgs ,vai vismaz kādi ieteikumi ?