Es iedomājos petunijayyy sajūtas. Atceros sevi laikā, kad jutos vientuļa, ikdiena vienmuļa un ar katru dienu jutos arvien nesabiedriskāka, tai pat laikā raudot pēc sabiedrības. Protams, ka daudzi dod padomus, piemēram, aizpildi laiku ar hobijiem, ej ielās, satiecies ar cilvēkiem, bet tā ir psiholoģiska problēma, kā bloķis un neko negribas darīt pat to cenšoties. Kādu dienu pilsētā bija svētki un es tos apmeklēju. Rezultātā mājās pārnācu asarām acīs, jusdamās vēl vientuļāk, jo lai arī cilvēku apkārt tūktošiem, nevienu tuvāk neiepazinu un jutos kā skatītājs no malas. Bet pēc šī vairaku mēnešu perioda burtiski satiku savu cilvēku mājās uz dīvāna. :D