Saprotu tavu situāciju pilnībā, tikai man sirdi salauza gandrīz pēc 5 gadu kopābūšanas.
Tagad, kad atskatos uz to, liekas muļķīgi, bet tajā brīdī nezināju, ko iesākšu.
Ilgi nespēju piedot to, kā tieši viņš mani pameta. Lai cik banāli tas skanētu, bet tam visam vajag laiku. Es arī centos tikties ar draudzenēm, braucu uz pasākumiem ar ģimeni, sāku vingrot, darīt jaunas lietas, bet ilgi nebiju laimīga. Sākumā izlikos, ka smaidu, bet tas palika nogurdinoši. Nebija nekam spēka, neko negribēju. Sāku vairāk strādāt, pieteicos vairāk uz maiņām, jo, strādājot ar cilvēkiem, mazāk bija jādomā par viņu. Bet, kad atbraucu mājās, tad atkal domas kavējās tikai pie viena.
Kādu laiku pēc tam draudzene mani piereģistrēja badoo, man pat nebija mazākās domas tur atrast sev otru pusīti, bet man paveicās, lai gan no sākuma gāju tikties tikai for fun.
Bet es tev ieteiktu rūpēties par sevi šajā brīdī, mīli sevi un nepiespied sevi darīt lietas, ko tu negribi! Ja vēlies raudāt, izraudies! Neko neturi sevī. Ar laiku tev paliks vieglāk, varbūt dzīvē būs jauni pavērsieni!
Bet tādas formulas, lai viss būtu kārtībā nemaz nepastāv. Tas ir tikai cilvēciski, ka tev sāp, jo tev rūpēja un bija svarīgas tavas attiecības!
Turies!