Kad sāku studēt pirmoreiz (pēc vidusskolas), uzreiz arī dabūju darbu veikalā, ko toreiz veiksmīgi apvienoju ar studijām. Šķiet, ka pat sanāca neko diži nekavēt.
Vēlāk, studējot turpat, dabūju darbu vienā citā veikalā, un tur gan darba laiks bija bišķi advancētāks - 11h no vietas, jo iepriekš dažas dienas ar kolēģi dalījām uz pusēm un tad varēja apvienot - un bija grūtāk. Tiesa, domāju, ka būtu izturējusi, ja būtu gribējusi palikt augstskolā. Tobrīd pārstāju censties, jo sapratu, ka nebūs - tikai strādāju.
Vēlāk, fast forward pāris gadus uz priekšu, kad studēju otrreiz, strādāju teorētiski pilnas slodzes ofisa darbu, bet man bija elastīgais darba laiks - galvenais, ka darbs padarīts. Tiesa, arī skola bija nepilna laika - 4d un 6d. Tad nu močīju, ceturtdienās attālināti, laikpalaikam pievilku arī brīvdienas - atkarīgs no darbiem. Šitādā režīmā divus gadus - un pat sesijas labi nokārtoju un visu paspēju. Nebija viegli, bet patīkami, ja dari to, kas patīk (darbs un studijas). Ar ballītēm bija grūtāk, jo, kad visi 3d un 5d gāja kaut kur kaut ko, es gāju laicīgi gulēt, lai nākamajā dienā būtu skolā :-D:-D tur faktors, ka man tiešām patīk mana skola un ļoti gribējās izmantot katru lekciju, tiešām iegūt visu, ko var iegūt. Ar laiku draugi pierada, ka piektdienās no ballēm laicīgi dodos mājās. Pa retai reizei tikai uz skolu esmu devusies ritīgi paģiraina :-D
Bet, atceroties savu pirmo pieredzi, visu var savienot - arī PLK studijas ar darbu un izklaidēm. Nezinu, kur man toreiz bija enerģija, bet es tajos 18-19 paspēju i kārtīgi izstudēt un vēl iesaistīties ārpus-studiju aktivitātēs augstskolā; i būt darbā diezgan daudz; i izballēties, i vēl ar puišiem satikties, i izgulēties ..... jaunība .... :-D galvenais, jāgrib. Un - jāplāno. Dikti dikti jāplāno, jāoptimizē laiks. Jādomā uz priekšu, ko vari palasīt autobusā, ja nav ko darīt; ko vari izdarīt starp-lekciju pauzēs, utt. Beigās laiks vēl paliek pāri.
893
