Emocionali iztuksota sajuta

Pssuti nelabvelus dirst, ja ir ari darba reiz ta darits, ari ar direktori. Es milu sakuma sevi, un sev ticu. Darabu savu darbu , vai ja riebj pammainu i viss. Tas it tikai darbs...sampi, bluzu paklausos , pie juars vakara pastaigajos un atkal viss cotka. Man ja kas pa pielam vspar uz svesu viedkli sen kau jau nosplauties.. es tikai to veiksmigi ikdiena slepju. Milu tikai savesos tuvos..;-)

Nu es runaju atklati un saku ta ka ir tiem cilvekiem, bet godigi sakot man nav ne jausmas kads labumskadam ir apmelot kadu citu, skaudiba?

Nu es censos ar pacinities par sevi, un saukt lietas istajos vardos, protams, pectam es dabuju pec pilnas programmas :D

AI NU NEKO NESAKI! uzliec miksto i viss, nostrada un ej maja... lai pasi nemas sava sula. ;-)

Ja piepeši liekas, ka viss slikti, mēģinu saprast, kādi varētu būt objektīvie iemesli, tad skatos, kā tos novērst/mainīt. Ja nav iespējams novērst/mainīt, vai varu no tiem izvairīties. Ja nevaru izvairīties, pieņemu zināšanai un dzīvoju tālāk.

Varbūt jāmaina darbs. Es tā izdarīju un nenožēloju, kaut aizgāju no darba, kas skaitās "labs" un "normāls cilvēks no tāda darba pats neaizietu". Man tomēr sava garīgā veselība rūpēja vairāk nekā statuss. Veiksmi tev saprast ko un kā mainīt uz labo pusi!

Es pašlaik arī eju uz ''emocionāli tukša'' pusi, bet tas nav nekādi saistīts ar darbu, pat īsti nevar atrast iemeslus. Neko vienkārši negribas un viss. BET ko es daru, par cik man šādi ''vājie posmi'' uznāk ik pa laikam, es saprotu, ka man kaut kas reāli ir jāmaina ikdienā. Esmu iegājusi rutīnā. Es cenšos mainīt ikdienu, turpinu pucēties, pamainu kaut ko izskatā, pamainu uzskatus pret kaut ko, bet noteikti neļauju tam vest mani uz leju. Tikai pozitīvais jātur galvā, lai arī cik ļoti negribētos.

es pavadu laiku vienatnē, izdomāju, apdomāju un lieku reizi kaut ko nodomāju, kamēr savācos atpakaļ. Man šo vienatni vajag, lai uzņemtās negācijas neizgāztu uz sev mīļajiem, kuriem ar to nav sakara.
Galvenais neaizsēdēties - uzlādē baterijas un turpini darboties.

Mēģinu pēc iespējas ātrāk tikt prom no tā. Katru dienu līdz pavisam. Un runāju ar cilvēkiem, kas man patīk.

Ja ir nostrādāts pietiekami ilgs laiks, tad ietu prom, saņemtu savu bezdarbnieku un meklētu citu darbu.
Darbs nav tā vieta kur bojāt savu dārgo dzīvi, ja vien tev nav 50 gadi un saproti ka tā rīkojoties vari neko neatrast, bet pat tad zinu gadījumus, ka atrod labi un maina dzīvi.
Es pirms bērni piedzima varēju daudz ko pieciest, bet bērni pamainīja domāšanu par to kas ir svarīgākais dzīvē, un tas ir patīkams laiks, laiks kurā jūties komfortabli, laiks kuru pavadi priecājoties ne gruzoties un skumstot par kaut ko labāku. Laikam ir liela nozīme, neiznieko to, un lai darītu sevi laimīgāku, viss ir tikai paša rokās!!!

Tas protams nenozīmē, ka es negruzos, neraudu un neskumstu, esmu tikai cilvēks, bet es piedomāju, man ir viena dzīve, bērni, man ir laimīgas stundas dienā kuras pavadu ar savu ģimeni, esmu pateicīga, skumjām nav vietas, un ja kaut kas dara nelaimīgu, bēdz, jo piedodiet tā nav dzīve, ja nemitīgi dzīvo un samierinies ar kaut ko, kas tevi negatīvi uzlādē!

Gadās dzīvē, ka esam spiesti pieciest neertības, lai gan filozofiski domājot, mēs tāpat varam no tā izvairīties, tomēr finanšu trūkums, bailes mūs spiež palikt kādā konkrētā vietā, tajā pašā laikā ir nepatīkami, spiedīgi tur atrasties, varbūt ir jāmaina sava attieksme, ja kaut kas nepatīk ir jārunā skaļi, atklāti, ka nepatīk tā situācija un ka tiem meliem nav taisnība, jācenšas savas emocijas līdzsvarot. Tas var gan maz ko līdzēt, jo parasti tādi divkoši un aprunātāji, viņi nemainās, tā ir rakstura iezīme, kuru nevar izskaust. Es teiktu, ja tas darbs nav karjeras virsotne ar fantastisku algu, ietu prom.