Nuu... man varētu teikt bija 2 gadus attiecības, bet arī scenārijs ļoti līdzīgs. Es nezinu kā Tavai draudzenei, bet manī šaubas šad tad uznāca, esot jau kopā. Es aizgāju. Es joprojām nezinu vai tā vajadzēja vai nevajadzēja, bet zinu, ka tajā brīdī savādāk nevarēju(sasodītās emocijas, kurām sievietes seko). Es laikam sagaidīju vairāk no mūža cilvēka. Kaut, lai cik smieklīgi nebūtu, tagad nemeklēju kādu, kurš tad varētu ko vairāk sniegt, jo vienkārši negribu neko jaunu, nespēju skatīties uz kādu jau ar mednieces aci, negribas. Iespējams esmu jauna un pārāk idealizēju visu. Par Tavām attiecībām - iespējams attiecību krīze(ja daudzi gadi bija) un nespējāt, diemžēl, to kopā pārvarēt? Nu zini, visiem uznāk grūtības, bet citi - caur asarām, varbūt pat negulētām naktīm tam iziet cauri, bet citi nobīstas un aizbēg? Katrā ziņā labākais, ko vari darīt ir - likt mieru. Tad pastāv iespēja, ka atgriezīsies. Ja bāzīsies virsū, tas vēl vairāk atbaidīs. Es tagad, esot pavisam viena, daudz ko redzu citādi. Tas nenozīmē, ka skriešu atpakaļ, jo negribu č*karēt cilvēku ar savu neizlēmību, kamēr neesmu uz 120% pārliecināta, ka tas ir viņš, neviens cits, kuru man vajag, jo visu laiku nebiju pārliecināta. Tālāk... redzēs! Jo kamēr ir nemitīgas šaubas, neko nevar izlemt. Vajag kaut kādu klikšķi citreiz pēkšņi. Diemžēl, ne vienmēr attiecības iet kā pa diedziņu. That's life, I guess...