Uzvārda maiņas jautājums

Duujaa, nu nē, nav tas pats vīrietim. Man liekas, ka vīrietim pa šo līniju būtu jābūt dominējošajam. Man nepatika, ka runājot par šo ar bijušo viņš labprāt būtu pieņēmis manu uzvārdu. Es pati to nepiedāvāju, viņš tādu ideju izteica. Tas liekas tā nevīrisķīgi un bezmugurkauliski. :D Kā jau teicu, ja tā amizanti sanāk, nepatīk vīra esošais uzvārds, var jau saplānot - citu (no vīra puses) dzimtā esošu uzvārdu pārņemt abi. Tā taču arī ir opcija!:-)

Kerija_, tāpēc cerams nepameti? :D

Kā jau teicu, ja tā amizanti sanāk, nepatīk vīra esošais uzvārds, var jau saplānot - citu (no vīra puses) dzimtā esošu uzvārdu pārņemt abi. Tā taču arī ir opcija!

Tas tomēr attālāk un nav saistīts tieši konkrēti ar to cilvēku, ko grasies precēt. Var jau visādi, tāda dubultmorāle man šķiet.

Duujaa, nē, ne tikai tāpēc :D Kaut gan arī šī lieta, kas nepatika viņā (viena no) sasaucās ar teicienu "Mīlestība sākas ar otra pieņemšanu - tieši tādu, kāds viņš ir". Es laikam sajaucu pieņemšanu ar samierināšanos. Var samierināties, ka otrs ņirdz par (Tavuprāt) pilnīgām stulbībām un šad tad klusībā griezt zobus, samierināties, ka viņš labprāt ir zem manas tupeles un neuzņemās vadību, bet tas nenozīmē, ka es to pieņemu. Es samierinos un klusēju. Pieņemt ir - negribēt mainīt, apzinoties, ka ir tieši tāds un negrūzt viņa mīnusus viņam sejā kā mīnusus! Laikam? :D Ko gan es zinu... :D

Kerija_, šis ir ļoti pareizs domu gājiens! Tu būsi komfortā ar tādu cilvēku, kura mīnusus tu varēsi pieņemt, nevis samierināties. Nav cilvēku bez mīnusiem, tikai mīnusi ir dāžādi.

Man vispāŗ patīk tā doma iz senatnes, ka sieviete ienāk vīrieša ģimenē.. pieņem arī vīra uzvārdu.
Tomēr realitātē.. tie visi ir dzīves sīkumi. Lai kāds nebūtu tas uzvārds.. galvnais, lai kopā labi :)

Jā man gan ir problēma,nepatīk savs uzvārds un drauga ar īsti nesaista. Paziņai ir divi bērniņi,bet nav precējusies un dēlam ir tēta uzvārds,meitai mammas.
Sognare.. Var jau arī vecvecāku uzvārdu pārņet tādā gadījumā :)
Noteikti ņemšu vīra uzvārdu.

Ja seko vēstures būtībai, tad teorētiski būtu jāņem sievas uzvārds, ne vīra, ne katram savs, jo viņa ir tās mājas, pavarda turētāja, ģimenes dvēseles sargātāja, svētītāja. Neesmu feminisma sludinātāja visur un vienmēr, bet domas, ka tāda nu ir sievietes sūtība un liktenis, ja jau piedzima par sievieti, un ka būt zem kurpes vīrietis nevar, bet sieviete zem smagā zābaka gan, mani izbrīna un nešķiet kaut kā atbilstoši mūsu gadsimtam. Tās ir tik manas domas. :)

Duuja, ne viss, kas itkā atbilst mūsu gadsimtam - ir veselīgs attiecībām. ;-) Ja vīrietis patiešām mīl savu sievi, tad būšana "zem viņa smagā zābaka" ir bauda, nevis slogs. Sievietēm citreiz tiešām jāmācās lietas tvert vienkāršāk, nemeklējot problēmas, kur to nav.8-)

Neons, pēc teiktā, ja neskrien pieņemt drauga uzvārdu, tad tas nav veselīgi attiecībām?
Stāsts vēl bija par tiem briesmīgajiem uzvārdiem, šādā gadījumā, kāds ir, tāds ir. :) Briesmīgs gan ir subjektīvs jēdziens, vienam tāda kategorija nav, kādam sliktas asociācijas raisa, piemēram, Bērziņš. Kaut vai situācija, otrās laulības, gadās cilvēks ar tādu pašu uzvārdu, stāsta radiem, precos ar Bērziņu, atkal, nē, ar citu. :D

Lasot tās "zem tupeles ir bauda" un "za muzčinoj" tekstus.. es kaut kā esmu pamanījusi, ka šis strādā tikai tad, kad tas ir sievietes interesēs :D tiešām reti esmu sastapusi tādu situāciju, kurā sieviete klausa vīrieti, jo viņš tak ģimenes galva, arī tad, kad nav pa viņas prātam.
Tāpēc jau izvēlas sev līdzīgu cilvēku, ar līdzīgu skatījumu uz dzīvi u.t.t... tad kāda nu tur tupele. Viss kopā izdomāts, apspriests, izlemts, plusā vēl sievietes kaprīze, viltība un beigās tik un tā sanāk pa sievietes prātam :D
Bet par otro laulību paturpinot.. nu ziniet, mani ļoti pat aizvainotu, ja mana mamma pārietu jaunā vīra uzvārdā, bet es paliktu vienīte ģimenē (runāju par bērna vecumu). Es noteikti nesaprastu viņas paskaidrojumu "es esmu tagad za muzčinoj, tāpēc man jāpāriet viņa uzvārdā".
Man simpatizē Zinas tantes rakstītais, ka mamma paturēja uzvārdu, lai ar meitu būtu vienāds (baigās gan tika pie jaunā vīra uzvārda arī).

Mani reizēm pārsteidz, kādus uzvārdus cilvēki patur vai kabina klāt. Zinu vienu sievieti ar pirmslaulību uzvārdu Pinne

Nu... viņas otrais uzvārds arī nav baigi glamūrais.. Kaut gan sakabinot to visu kopā, ir tāda strange sajūta, bet nav jau galīgi tā, ka izdzirdot pirmoreiz, man tas šķita kaut kas briesmīgs vai smieklīgs.

Bet par otro laulību paturpinot.. nu ziniet, mani ļoti pat aizvainotu, ja mana mamma pārietu jaunā vīra uzvārdā, bet es paliktu vienīte ģimenē (runāju par bērna vecumu). Es noteikti nesaprastu viņas paskaidrojumu "es esmu tagad za muzčinoj, tāpēc man jāpāriet viņa uzvārdā".
Man simpatizē Zinas tantes rakstītais, ka mamma paturēja uzvārdu, lai ar meitu būtu vienāds (baigās gan tika pie jaunā vīra uzvārda arī).

Hm...man gan tas šķiet normāli, sievietei ir jauns vīrs un jauns uzvārds. meita ir konkrētā vīrieša bērns un viņai ir viņa uzvārds. Es kā meita toč neapvainotos!

Hm...man gan tas šķiet normāli, sievietei ir jauns vīrs un jauns uzvārds. meita ir konkrētā vīrieša bērns un viņai ir viņa uzvārds. Es kā meita toč neapvainotos!

Viņai taču var būt sievietes uzvārds, kura precas vēlreiz un tad nolemj mainīt. Bērns bez maz vai paliek vienīgais ar tādu uzvārdu.

nu ziniet, mani ļoti pat aizvainotu, ja mana mamma pārietu jaunā vīra uzvārdā, bet es paliktu vienīte ģimenē (runāju par bērna vecumu). Es noteikti nesaprastu viņas paskaidrojumu "es esmu tagad za muzčinoj, tāpēc man jāpāriet viņa uzvārdā".

Es biju tādā situācijā kā bērns, kad mani vecāki šķīrās. Un es biju vienīgais bērns. Mana mamma gan paturēja tēva uzvārdu, lai mums būtu abām vienādi. Viņa otrreiz neapprecējās, lai gan bija vēl pietiekoši jauna (jaunāka nekā es tagad) un teorētiski būtu varējus to izdarīt. Es kā bērns ļoti gribēju, lai mamma pāriet atpakaļ pirmslaulību uzvārdā un es arī labprāt būtu gribējusi, lai nomaina man uz tādu pašu, bet to viņa nedarīja. Bet es gan neapvainotos, ja mana mamma apprecētos un pārietu jaunā vīra uzvārdā, JA man jaunais vīrs šķistu pieņemams. Tā kā biju pirmsskolas vecuma bērns, es apvainotos un nemūžam nepiedotu, ja mamma apprecētos ar kaut kādu totālu kretīnu, kas darītu man pāri utml.
Bet nu labi, who knows, es to tagad vērtēju no pieauguša cilvēka skatu punkta.

Nu... viņas otrais uzvārds arī nav baigi glamūrais.. Kaut gan sakabinot to visu kopā, ir tāda strange sajūta, bet nav jau galīgi tā, ka izdzirdot pirmoreiz, man tas šķita kaut kas briesmīgs vai smieklīgs.

Ahā, Tu arī viņu zini. :-D Es zinu viņas vīru, tāpēc vīra uzvārds man šķiet ierastāks, lai gan no vairākiem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka vīra uzvārds viņiem liekoties briesmīgs. Jāsaka, ka šo abu uzvārdu kombinācija nav nemaz tik slikta. Bet es nevaru iztēloties dzīvi ar tādu pirmslaulību uzvārdu. :-D

sievietei ir jauns vīrs un jauns uzvārds

Aha, ar katru jaunu vīru - jauna identitāte. Vīram gan nē, precies kaut 5x dienā, i gailis pakaļ nedzied. Sievietei gan - ak tad neesi vairs Ozoliņa? Izšķīries, ja? Ak tad Bērziņa? Jau trešoreiz precies? Tā ir savas privātās dzīves piespiedu izlikšana publiskai apskatei. Ne visi to vēlas.
.
Vēl jo vairāk ja ir variants sieviete zinātnē, biznesā vai kādā citā šaurā jomā, kur viņa ir atpazīstama ar savu uzvārdu, tad jauna identitāte nemaz nepalīdz, tad atliek tikai izskatīt "strīpiņvariantus", lai nebūtu sava atpazīstamība teju no nulles jābūvē par jaunu.

57 days, es gan Jackie tekstā nesaskatīju neko no tā, kā tu te interpretē, ka sievietei obligāti pie katrām laulībām būtu obligāti jāmaina uzvārds:-D. Es sapratu, ka tas ir normāli, ka bērna un sievietes uzvārds var atšķirties, jo bērns ir konkrētā vīrieša bērns ar viņa uzvārdu. Sieviete var mainīt, var nemainīt savu uzvārdu, viņas pašas izvēle, bet pati situācija kā tāda viņai nešķiet aizvainojoša. Bet, protams, ja trīs vārdus apzināti izrauj no konteksta un apaudzē, kā pašai gribas, tad tā, protams, sanāk:-D:-D:-D

Jā, zinu :D Bet tagad man pat palika interesanti, vai vīrietim viņa uzvārds lokās vai paliek tāds pats.. un ja lokās, tad galīgi nevaru iedomāties, kādā veidā :-P

Bet tagad man pat palika interesanti, vai vīrietim viņa uzvārds lokās vai paliek tāds pats.. un ja lokās, tad galīgi nevaru iedomāties, kādā veidā

Lokās.
Apmēram tāpat kā vārds "mīlulis", paloki.

Antonello, mans komentārs nebija par Jacky izteikto domu kā tādu. Varbūt tiešām nebija korekti ieķeksēt citātā trīs vārdus no viņas teiktā. Jo mana lirika patiesībā bija par tēmu jauns uzvārds = jauna identitāte (un Jacky par šo tēmu neizteicās vispār).
.
Es vienkārši tīri savu izjūtu līmenī īsti nesaprotu vēlmi pēc jauna uzvārda (un līdz ar to - savā ziņā jaunas identitātes). Diemžēl man paziņās cilvēki šķiras aj, aj, cik bieži (es varbūt no nelabvēlīgas vides nāku, nezinu), arī precas biežāk, nekā vienreiz. Piekrītot Neons domai, "pirmajā reizē" varbūt tiešām ir svarīgi atzīmēt to apprecēšanās ar mūža vīrieti savā identitātē, nomainot uzvārdu, bet otrajā, trešājā reizē? Katrs vīrs - jaunas dzīves sākums?
.
Tiem, kas precas 1x un uz mūžu lūgums neapvainoties :)