Par to pašu - attiecībām un to īsto (ja tādam tic)

Vai tici īstajam un vienīgajam, vai tam, ka vienkārši ir cilvēki ar kuriem varam "pierīvēties" un ir tādi, ar kuriem nekad nebūs līdz galam ērti?

Es ticu šim - ja nav ērti, tad nebūs ērti. Gribu justies komfortabli un, lai arī otrs justos komfortabli.
Kā arī manās attiecībās jūtām vajadzētu būt abpusēji vienādi spēcīgām (l)

Up?

Kā Tu iztēlojies tādas vienpusējas attiecības?

Neko nedod, ja dievina, kad pati jūties tikai vainīga par to, ka nemāki "mīlēt atpakaļ". (t)

Manās attiecībās - vīrs mīl vairāk (jā, tas nav izmērāms, bet to var just). Nav jau arī tā, ka es vienkārši "paciešu" un dzīvojam kopā. Nē, es arī mīlu, bet esmu vēsāka, racionālāka. Un manā skatījumā - tā ir ideāla formula laimīgām attiecībām.

Lai abi būtu laimīgi, attiecībās ir jābūt abpusējām jūtām. Un pat ar visu to nav garantijas, ka viss izdosies, jo cilvēki mīl un mīlestību pauž dažādi. Tāpēc būt kopā ar kādu, kurš Tevi mīl vai dievina, tikai tāpēc, ka tā ir ērti (bez jūtām), nav vērts.

Man būtu grūti eksistēt attiecībās, kurās nemīlu :) Un piekrītu, ka ir svarīgi sajusties mīlētai :) Vieglāk dzīvot vienai nekā būt attiecībās bez abpusējas mīlestības :)

Caloo, nu, manuprāt, tā 56% atdeve arī ir atdeve. Kā iztēlojos? Nav jāiztēlojas, man tā bija realitāte. Tikai gribēju zināt, vai citas manā vietā būtu palikušas, bet kā izskatās - nē. Es arī neteiktu, ka no manas puses nebija jūtu, kaut kādas bija, bija taču brīži, kad teicu, ka mīlu un tad, ja teicu arī jutu kaut kādu siltumu sirdī no savas puses, bet bija reizes, kad paklusēju uz viņa "mīlu", jo nebija sajūta tajā brīdī, ka teikt atpakaļ vajag. Centos būt laba pret viņu, gribēju tiešām, lai izdodas, jo viņš bija tik labs pret mani, bet tomēr... Tomēr te nu es esmu - aizmukusi prom no tā.
Tagad varu piekrist cormeum - vieglāk būt vienai liekas tomēr tad... Tomēr, cilvēks ir radīts laikam, lai būtu ar kādu, lai saņemtu un dotu un uznāk jau brīži, kad sirds ilgojas pēc tā mīļuma, atbalsta. Diemžēl, ne vienmēr viss ir tik vienkārši, kā no malas var likties.

Hm, man ļoti interesē Neons sajūtas tādās attiecībās. Vai nav citreiz tā, ka jūties pārāka un liekas, ka vari nodarīt pāri viņam ar kaut kādu rīcību/vārdiem, jo zemapziņā saproti, ka šis neko neteiks, jo viņš taču mīl vairāk? Vai tas ir ok, ja tā ir, nav pārāk egoistiski? Vai neesi aizdomājusies, ka varētu ar kādu citu just vairāk un, ka varbūt vīrs ir lielisks pret Tevi un neviens cits tā nemīlētu, bet dažreiz bikiņ, bikiņ vairāk gribas... tā, ka jūties kā paradīzē, nevis ar abām uz zemes vienmēr?

Mēģināju būt attiecībās, kurās tieku mīlēta, bet no manas puses ļoti kvēlas jūtas neplūda.. nu nesanāca. Nebija forši.. nedaudz grauza tas, ka nespēju atbildēt ar līdzīgām jūtām.. gan jau arī puisim pietrūka siltums :)

Principā te viss tiek aprakstīts tā kā es jūtos no autores puses...un es šos jautājumus uzdodu sev katru dienu

Vienpusēja patikšana ir sāpju sākums tam, kurš mīl. Nevajag to turpināt, atņemot pilnvērtīgākas dzīves laiku otram cilvēkam, ja tā var teikt. Tas kā minimums ir savtīgi un arī vēlāk nebeidzas labi. Ievelkot, ļaujot laikam plūst, kļūst par abu ķīlnieku laimei.

Nekad neesmu tāpēc jutusies pārāka. Par ko gan? Tas, ka viņš mīl "vairāk" nenozīmē, ka nevar pārstāt mīlēt kādā "jaukā dienā", tas pirmkārt. Otrkārt, man nav raksturīgs stervismums (no vārda sterva), esmu miermīlīga un nevienam neriebju, nelecos. Izbaudu vīra uzmanību un pieņemu to ar pateicību.
Kas attiecas uz vēlmi pēc kaut kā itkā labāka... Vīrs man ir pats labākais. :-P Jā, var varbūt ar kādu justies kā paradīzē, bet man tomēr patīk skaidra galva un stabils pamats zem kājām. Neticu, ka "jušanās kā paradīzē" ilgst mūžīgi un tai sajūtai tiešām ir vērtība. Agri vai vēlu realitāte tevi panāks un kas tad? Vai arī tad tas otrais būs joprojām tas ideālais?... Kopumā, es uz emocijām nepaļaujos. Kā jau teicu, esmu racionāls cilvēks un manās interesēs nav miglaina lidināšanās pa mākoņiem... Zinu, ka tas visiem nederēs! Man der. Un atkārtošos - nav tā, ka es nemīlu. Bez jūtām noteikti kopā nebūtu.

.., bet dažreiz bikiņ, bikiņ vairāk gribas...

Šitas man atgādināja par anekdoti...
Reiz kādā pilsētā atvēra veikalu, kur pārdeva vīriešus (kā zināms, neba jau visām ir mednieces instinkts un iepirkties tomēr ir vieglāk nekā medīt). Šim veikalam bija 6 stāvi un pavisam vienkārši noteikumi - veikalā drīkst ieiet tikai vienu reizi, ar katru stāvu vīrieši paliek arvien labāki, bet... drīkst kāpt tikai uz augšu - nolaisties par stāvu zemāk nav iespējams. Tad nu viena sieviete, noskatījusies reklāmu, izdomāja, ka arī viņai svaigs vīrietis ir nepieciešamāks par jaunu suluspiedi un skropstu tušu, paņēma padusē somiņu un devās apmeklēt šo iestādījumu.
Pirmajā stāvā uzraksts virs durvīm: "Vīrieši, kuriem ir darbs"
Sieviete ieiet iekšā, aplūko "preci". So-so - daži neskūti, daži nošļukuši, viens pat pīpē stūrī... nekas īpašs vārdu sakot, jākāpj vien augstāk.
Otrais stāvs - "Vīrieši, kuriem ir augsti apmaksāts darbs". Visi tādi sakopti, labi ģērbti, bet kaut kas tomēr pietrūkst. Jākāpj tālāk.
Trešais stāvs - "Skaisti, bagāti vīrieši". Visi kā eņģeļi - izkatīgi, kopti, muskuļoti. No skata vien var noģībt. Bet tas taču tikai trešais stāvs - tālāk tak jābūt labāk!
Ceturtais stāvs - "Bagāti, skaisti un gudri vīrieši". Viens stūrī lasa Posternaku, vēl divi spriedelē par Murakami darbiem, nerunājot jau par to, ka visi kā viens no skata ir eņģeļi, bet nu sieviete jau iegājusi azartā - jāskatās kas ir tālāk.
Piektais stāvs - "Bagāti, skaisti, gudri un romantiski vīrieši". Visur sveces, rozes, romantiska mūzika, puskaili, bagāti, bet gudri vīrieši sagaida viņu kā dievieti. Idille. Sievietei pat asaras saskrien acīs no aizkustinājuma, bet... paradīze taču ir tik tuvu. Sieviete kāpj vēl augstāk.
Sestais stāvs - "Labdien, Jūs esat uzkāpusi līdz 6. stāvam, šeit nav neviena vīrieša! Šis stāvs kalpo tikai tādēļ, lai pierādītu, ka sievietēm nekad nav gana."
Tā kā vīriešu pārdošanas veikals izraisīja lielu ažiotāžu, pēc pāris nedēļām tieši pāri ielai atvēra veikalu, kur pārdeva sievietes. Pirmajā stāvā bija sievietes, kas labi māk gatavot, otrā stāvā bija sieviete,s ka labi māk gatavot un izcili taisa minetu... Kas ir pārējos stāvos neviens vīrietis tā arī neuzzināja.

Man jau liekas - vai tās, kuras ir racionālās attiecībās arī negrib vairāk, tikai cenšas to apslāpēt un palīdz to apslāpēt varbūt bailes aplauzties kāpjot augšā? No sērijas : "Tas nav tas, ko gribu uz visiem 100, bet ja saņemšu sajūtas, kas pietrūkst - labi tas nevar beigties un salauzīs man sirdi(bailes, ko iztaisa pagātnes pieredze).
Loğiski domājot, es būtu palikusi ar puisi, no kura aizgāju. Grūti ir tagad vienatnē pārdomājot, jo tiešām - puisis rūpīgs, mīļš, mīlošs, fiziski bija labi, uzticams, atbalstu sniedza vienmēr utt. Bet nu nepameta un ar laiku, arvien vairāk nepameta tā sajūta, ka nav līdz galam no manas puses. Kaut arī, nav tā, ka nemīlēju, likās, ka mīlu.
Jautājums tām, kuras saka, ka bez mīlestības no savas puses nevarētu... Vai pašas esat ilgstošās attiecībās, kur liekas, ka abi mīlat aptuveni vienlīdzīgi? Viss ir forši, viss labi?

Neticu, ka viss tajā puisī bija tik labs, ka vienīgi tu nemīlēju (saki jau, ka itkā tomēr mīlēji). Ja jau viss bija tik super puper, tad kāpēc bija jāšķiras? Piem., vai tiešām man tagad būtu jāšķiras no savējā, tikai tāpēc, ka varbūt uz pasaules ir kaut kur, kaut kas labāks? Vai tas tiešām ir pietiekošs iemesls?...

Kadam vajadzetu mazak domat!
Ja sievietei nav problemu, tad vina panems un pati izdomas! :D

Undiya, +++

Manuprāt, ja tas ir īstais (tiešām īstais, nevis iedomu īstais), tad mīlestība ir abpusēja.