Nelasīju visu diskusiju no A-Z, bet virspusēji pārlasīju.
Man bija jādzīvo ar tādu cilvēku kā raksta autore tik tā atšķirība ir tā, ka autorei ir draugs, bet sievietei ar ko es dzīvoju palika stāvokli un viņai nebija vīrieša, jo viņiem laikam bija tikai aizraušanās. Uz jautājumu kā viņai gadījās tā nejauši bērns vai nevarēja avārijas tableti izmantot? Viņa atbildēja, ka viņa nezina, kas tas tāds ir un vecums viņai bija kā autorei.
Atbrauca uz Latviju. Bija bez darba. Un sēdēja uz kakla vecākus un vainoja visus, ka viņa redz esot viena un ar bērnu.
Bet man bija traki ar viņu dzīvot. Viņa bija pilna ar negatīvo. Viņa neko negribēja darīt. Viņa sēdēja saviem vecākiem uz kakla līdz bērna 7 gadiem. Un viņa neko mājās nedarīja. vnk tupija. Viņa darbs neinteresēja vispār. Bet tik čīkstēja man ir bērns, es neko nevaru darīt.
Es neaprotu mātes kuram ir jāpabaro un jāuztur bērns, bet uzskata, ka viņam nav jāstrādā.
Arī šodien, kad šai sievietei piedāvāju darbu labāku, viņa atbild, ka viņa nestrādās, jo redz viņai bērns jāved uz skolu. 10 gadīgs bērns jāved uz skolu. Es 7 gados gāju uz skolu.
Es nesaprotu tas tā ir normāli? Jo lasot piemēram, rīdzinieces komentārus ir skaidrs, ka viņai ir tāda nostāja kā man.