Sveikas!
Ar puisi tiekos 3 mēnešus, viss ir lieliski.. tikai problēma ir tajā, ka viņam ir depresija + VD. Slimība ir jau 2 gadus, izgājis terapijas kursu pie psihoterapeita, ir progress, tagad tiek lietotas zāles. Slimības cēlonis ir problās ar ģimeni.
Protams, es cenšos būt viņam blakus vienmēr, kad tas ir vajadzīgs, tai pat laikā īpaši neuzbāžoties un nenomokot. Tomēr lielākā problēma slēpjas tajā, ka viņam ir bail uzticēties citiem cilvēkiem. Esmu vienīgā, kurai viņš ir pieķēries un pielaidis sev klāt, bet arī brīžos, kad uznāk melnais posms, depresijas saasinājums, tad arī es esmu bezspēcīga. Tādos posmos uz zvaniem un īsziņām netiek atbildēts, arī tikties atsakās un nevaru piespiest viņu iziet no mājām. Bet pēc laika atkal viss ir labi, viņš vairs nevēlas noslēgties..Tādos brīžos vainoju sevi, ka nevaru palīdzēt, gribas raudāt no tā, ka esmu bezspēcīga. Vienkārši trūkst padoma, kā īsti rīkoties šajā situācijā, jo nezinu, kā būtu pareizi izturēties, vai dot grūdienu, lai viņš cīnās, cik var, vai vienkārši būt blakus un uzklausīt, kad tas būs nepieciešams.
Un zemapziņā ir nedaudz bail, ka viņš kādā brīdī neizdara muļķības...
Jā, šie brīži nav bieži, reizi mēnesī-divos. Ja kāda teiks, par to, vai ir tā vērts.. Jā, ir. Es negribu un nevaru viņu pamest, esam ļoti pieķērušies viens otram, un puisis tiešām ir cilvēks, ar kuru vēlos būt kopā, viņš ir gatavs mani nēsāt uz rokām, gaišajos brīžos bija domas par kopīgas ģimenes izveidi,
. bet tā nolādētā depresija ietekmē un grauž arī mani, noskatoties uz to, kā viņš mokās tajos melnajos posmos..
Un arī tas, ka tiekoties ar mani, šobrīd jūtams diezgan liels progress nekā pašā attiecību sākumā, kad ar viņu iepazinos..
.
Lūdzu padomu, kā ar viņu izturēties šādās situācijās. Esmu apjukusi un, jā, arī nedaudz nobijusies..
406
