par sarunām

Parasti runājos ar cilvēkiem, kas mani ieinteresējuši un, ar kuriem var visu ko parunāt plašāk. Mazāk pazīstamiem to visu pajautāju pieklājības dēļ, bet parasti tās sarunas pašas par sevi nav baigi izvērstās.

Man ir tāds paziņa/draugs, bijām kolēģi un teikšu tā, ļoti labi draugi. Realitātē sarunas bija labas , ja prasīju kas jauns, bija pretjautājums. Tagad saziņa retāka, facebookā ja uzrakstu, kā iet, ko dari. Atbild, bet pretī neprasa. Pa ilgu čatu, tikai viens uzdots jautājums no viņa puses. Un ir vēl daži tādi paziņas, ar tiem tad sarunas bieži neuzturu.

Es bieži pamanu, ka nepajautāju pretī, jo kaut kā automātiski uztveru "ja gribēs, pastāstīs"

Man tā parasti gadās tādās "garāmskrienot" sarunās. Ja prāts ir aizņemts ar kaut ko citu, tad dažreiz pēc sarunas mēdzu atjēgt, ka neesmu apjautājusies par otru cilvēku.
Ja saruna ir ar labu draugu/paziņu un ir brīvs laiks, tad apvaicāšos, kas jauns, kā iet.

Es bieži pamanu, ka nepajautāju pretī, jo kaut kā automātiski uztveru "ja gribēs, pastāstīs"

+

Man reiz bija viens tāds draugs. Draugs kā tāds labs, bet redzēju, ka viņš gluži vienkārši neklausās tajā, ko viņam saku, tā teikt, neizrādīja interesi, izvilka smēķi un uzpīpēja, skatoties debesīs un spēlējoties ar cigaretes dūmiem, pat nepajautājot, vai neiebilstu. Vienīgais par ko ar viņu varēja runāt, bija mašīnas - par tām varēja diskutēt stundām ilgi, katru dienu klausīties vienu un to pašu. Uzturot sarunu, protams, jautāju viņam dažādus jautājumu, proti, izklausījos pēc muļķes, kas galīgi neko nesaprot no mašīnām, bet ne reizi viņš nepajautāja, kāda tad būtu mana mīļākā mašīnas marka vai ko tamlīdzīgu.
Īsziņās tas pats - nekad neizrādīja interesi uzturēt sarunu, tāpēc ātri tā beidzās ar "sk" no viņa puses.
Vēlāk, kad viņš aicināja satikties, arī neizrādīju nekādu interesi, līdz ar to, arī viņam es saku kļūt garlaicīga - kā tad tā būs, ka nepajautāšu kungam, kā viņam iet.
Kaut kad, kad viņš sāka burkšķēt par to, ka viss izrunāts un tēmas beigušās, pateicu, ka mums nav kopīgu interešu, tāpēc arī nav par ko runāt. Kopš tās reizes nav pat atrakstījis, laikam apvainojies. :-D
Jāatzīst, ka tāds man gadījies tikai viens eksemplārs, lai gan ļoti simpātisks puisis.

Laikam ir tādi eksemplāri. Jo man arī šis tāds viens. Vnk īsti nesaprotu - vaina manī vai viņā? Varbūt abos. Nezinu kā viņš komunicē ar citiem, varbūt, ka normāli.
Vnk vienmēr sanāk, ka es tikai jautāju un jautāju, viņš stāsta, dažreiz es arī kaut ko pastāstu, bet tad ir līdzīgi kā DevaVey saka, ka liekas, ka pat neklausās. :D

Kamene, varbūt runājam par vienu un to pašu personu. :-D
Es domāju, ka vaina noteikti nav Tevī, ja centies uzturēt sarunu.

Ja es necensos uzturet sarunu,es vienkarsi neesmu lidz galam ieintereseta.

Ja cilvēks man neuzdod jautājumus, tad es to uztveru kā nevēlēšanos ar mani sarunāties. Ja mana persona sarunu biedru interesētu, tad taču gribētu par mani arī kaut ko noskaidrot. ;-)

Citreiz tieši kaitina, kad uzdod pretī tos pašus jautājumus. :-D

Esmu vairāk pieradusi interesēties par otru cilvēku un patīk uzklausīt, bet tavā situācijā gan laikam vairāk ir vienaldzība par to kā tev iet/jūties.