Nedomāju, ka visu laiku teikt visu, kas prātā ir normāli. Es arī katru dienu domāju to, ka mīlu draugu, ka man patīk viņš, ka viņš ir skaists un reāli nezinu, ko es visu dzīvi darīju bez viņa, bet nu nevajag jau to visu laiku teikt.
Tāpat kā jebkuras citas domas, kas ir prātā. Nu nav normāli visu laiku teikt to, kas prātā un bez jebkāda filtra, bez apstājas. Es sen būtu nobijusies no tāda cilvēka. Esmu introverts cilvēks, un šādas jūtu izpausmes mani tiešām atbaidītu jau pirmajās dienās. Un nepārprotiet, arī man nes pauri nost tā, ka gribas visu visu visu pateikt 100 reizes, bet es filtrēju, jo zinu, ka, ja man, pat labu gribot, visu dienu žūžotu ausī, man tas sāktu nepatikt un es dabīgi attālinātos.
Jo īpaši attiecību sākumā, kad tiešām abi varbūt "patīk" dažādās frekvencēs, vēl tikai taustās un iepazīst, pārspīlētas jūtu izpausmes neko labu neliecina.