Stopēšana

Bija laiks, kad stopēju daudz un bieži, tas bija labākais veids, kā kaut kur nokļūt. :-D Stopēju viena, ar draudzenēm un pat ar suni. :-D
Kopumā varu teikt, ka pieredze pozitīva, kaut gan bijuši arī daudz dīvaini cilvēki. Bija gan gadījumi, kad palūdzu izlaist ātrāk, ja bija slikta sajūta. Vēlāk gan sāku izvērtēt cilvēku jau brīdī, kad apstājies, un ja nepatika cilvēks, nekāpu mašīnā.
Stopējusi neesmu jau labu laiku, un vairs to nedarītu. Pāris reizes ir sanācis paņemt stopētāju, manā pusē gan reti kāds vispār stopē.

Vienreiz ar draugu stopējām kopā. Vajadzēja 150 km uz Rīgu tikt. Braucām ar 4 mašinām, pēdējos 60 km mūs veda taksis. Man gan nepatika, jo iekšā tāda nedrošības sajūta. Jūties tāds ne pa ķeksi svešā mašīnā :D

Kā vīrietis varu tikai piemetināt, ka sievietēm iespējas ir daudz lielākas, kādu nostopēt

Es esmu stopējusi viena, divatā ar otru meiteni, trijatā ar dredainu džeku (veicās tīri OK). Vasarā īsākās kleitās īstenībā pat grūtāk kā biezās jakās. Esmu nostopējusi arī visu trijnieku - ātros, policiju un ugunsdzēsējus. Ekskursantu autobusus. Īstenībā šie visi paši apstājās. Vairākas reizes radiniekus pilnīgi ne pa tēmai. Sievietes 10% pie stūres aptur. Ir cienājuši ar pusdienām, parasti tālbraucēji. Tos gan - smagās mašīnas stopēju brīžos, kad jau zuda cerība uz citu transportu, bet vienmēr Rīgas virzienā tad bija zināms, ka tad arī nonākšu galamērķī. Sēdējusi starp bērniem, kas kaujas, ar suņiem klēpī, ar kaķi uz galvas. Iepazinusies ar puišiem.
Tiesa, tas viss bija studiju gados krietni sen. Tolaik internets vēl nebija tik plaša parādība, šausmu stāstus nebija kur dzirdēt.

Agrā jaunībā daudz stopēju. Pārsvarā ar draudzeni/draudzenēm, kādu reizi esmu arī viena stopējusi.
Tas jādara ar apdomu, protams. Risks ir, jā, bet tik daudz kur ir riski... Pa tumšu, klusu ielu ejot arī ir riski. Un pat ne tikai pa tumšu un klusu. Savā ziņā reizēm tiešām šķiet, ka ja vien galīgi kko nenormālu nedara, tad katram savs liktenis. Pašai no tuvu paziņu gadījumiem..ir dažādas briesmīgas dzīves pieredzes pavisam ikdienišķās situācijās. Un pretēji stopētājus, kurus zinu - visiem viss ok.
Tā kā jā, nezinu, manuprāt, tas vnk pavisam nav viennozīmīgi. Bet nu..laiki jau arī laikam mainās.

Esmu stopējusi gan viena, gan ar draugiem. Tikai pa Latviju gan, bet 100+km distances bez nekādiem starpgadījumiem. Arī draugi/draudzenes daudz stopējuši, atceros, ka dažiem pilnīgi stopējamā roka bija brūnāka par otru :D
Stopētājus ir sanācis paņemt tikai 1x, jo pārsvarā pa šosejām pārvietojos tikai nelielus gabaliņus. Arī jauki puiši bija.
Vienmēr jau pašam ir iespēja izvērtēt - jā vai nē :)

Pati stopējusi neesmu, bet reizēm ņemu stopētājus, pārsvarā,ja ar kādu kopā esmu mašīnā. Vienreiz braucu viena, baigais lietus, paņēmu sievieti - izrādījās senākās profesijas pārstāve. Ilgi braucām līdz viņa pajautāja, ko tad darīsim. Vēl līdz šai dienai nesaprotu, kā es tā varēju nolohoties. :-D:-D:-D

brilliantly :-D:-D:-D:-D

esmu dažas reizes stopējusi ar draudzenēm pa Latviju. tas bija pirms gadiem septiņiem. vairāk tā nedarītu.

neesmu stopējusi un arī stopētājus neņemu, jo 90% gadījumu es braucu viena pati mašīnā un ir bail.

+++
Pat ja redzu pusaudžus stopējam, neņēmu, ko nu var zināt

Esmu stopējusi kopā ar puisi. Viena pati negribētu, visādi dīvaiņi tomēr uz ceļa var gadīties. Kopā drošāk.

http://www.tvnet.lv/zinas/kriminalzinas/285746-par_aldara_marketinga_direktores_slepkavibu_piespriez_15_gadus_cietuma
Pusaugu puikas var būt visbīstamākie.

Bērnībā vienmēr braucot mašīnā jautāju vecākiem kādēļ nepaņemam stopētājus, tad izaugu un sapratu kāpēc.
Lai gan esmu vēl jauna un dulla, pati nestopēju, jo varu atļauties nopirkt biļeti. Ja nav naudas, apkārt nebraukāju. Un uz laukiem kur grafiks viens autobuss dienā vai pat nedēļā, ar sabiedrisko nebraucu.
Citus neņemu, jo lai gan cik sakarīgs cilvēks no malas izskatās, nekad nevar zināt kas šim galvā darās. Liekus riskus man nevajag.

oh,kā tik es senāk neesmu stopējusi! :-D pat ja ārā -30 un jābrauc no viena Latvijas gala uz otru. Nu, neko dzīva esmu. Ir gan kafija izpirkta, gan fūrē braukts.
Pati gan neesmu ņēmusi stopētājus, bail kaut kā :-D Tagad gan jau,ka arī stopētu,ja vajadzētu. Un runājot par visādiem briesmu stāstiem, jau apnicis visu laiku tikai lasīt sliktas ziņas. Tāpēc labāk nelasīt!

Sen atpakaļ mēdzu bieži stopēt. Viena nekad. Arī 200km distances. Pieredze pozitīva.... gadījās arī dīvaiņi, bet paldies dievam, nekas bīstams. Tikai 1x bija neomulīgi fūrē.
1x esam ar vīru ņēmuši stopētāju.

Agrāk ,kad bijām sīkas un nauda nebija,ar draudzeni kopā stopējām. :-D Vienreiz bija viens dīvainis,draudzene palūdza ,lai piestāj,viņa iegāja veikalā. Pa to laiku šoferis sāka mani baidīt,jautājot,ko es darīšu,ja viņš tagad aizslēgs durvis un aizvedīs mani prom. Bet par laimi to nedarīja. :-D

Stopēšana ir kā laimes rulete. Var noveikties un tikt pie norm. šofera un gadīties,kad pa ceļam pietur mežā un mēģina izvarot(vienai paziņai tā bija). Ieteiktu stopēt divatā ,ja tā izdomā darīt, bet vislabāk ,tomēr atrast naudu autobusam.

Kādreiz esmu stopējusi padaudz, bet nekad viena. Tagad to nedarītu.

Kādreiz ļoooti daudz stopēju un pamatā tikai garus gabalus 200-300km. Praktiski vienmēr kopā ar kādu. Gan pie vecākiem tā braucu, lai ietaupītu naudu ceļā, gan vienkārši ar draugiem ceļojām pa Latviju, jo interesantāk. Vienmēr, protams, cerējām uz fūrēm, jo tas bija drošākais veids, kā nobraukt garus gabalus. Turklāt tas ir arī drošāk, jo šoferis ir darba pienākumu izpildē un kaut kādā mērā tiek monitorēts (viņiem lielākoties ir tikai noteiktās vietas un laiki, kur drīkst apstāties pusdienot, utt). Ir starpība vai 250km nobrauc vienā mašīnā vai izrausties pa 5. Turklāt viņi ir diezgan atsaucīgi stopētājiem, jo monotonais darbs nogurdina un rada vēlmi ar kādu parunāties.
No kādām 50 stopēšanas reizēm tikai viena bija šaubīga pieredze. Šoferis bija iereibis un brauca ļoti haotiski. Bet tad arī ātri palūdzām izkāpt.
Bail nebija vispār nemaz, jo, kā jau te minēja,

Tolaik internets vēl nebija tik plaša parādība, šausmu stāstus nebija kur dzirdēt.

Tagad gan nestopētu un negribētu, ka mans bērns kādreiz to dara. Esmu kļuvusi nesalīdzināmi piesardzīgāka un, protams, arī finansiālais faktors nespiež. Nevaru iztēloties situāciju, kurā būtu spiesta stopēt. Ja kaut kas atgadās mašīnai, tad vienmēr var piezvanīt kādam, vienmēr var izsaukt taksi un galu galā pastāv arī sabiedriskais transports.
Stopētājus neņemu. Pirms dažiem mēnešiem paņēmām, kad bijām kopā ar vīru, bet viena - nekad. Vietā, kurā dzīvojam, ļoti bieži kāds stopē un es, izbijusi stopētāja, jūtos slikti katrreiz pabraucot garām, bet ceru, ka viņi to kādreiz sapratīs, ka ne visi alkst loterijas ar svešu cilvēku savā mašīnā.