Labrīt!
.
Tāds, ne īpaši labs rīts man sanācis. Domāju jums uzrakstīt, pajautāt pēc padoma kārtējo reizi.
.
Ir tā, ka jau kādu labu laiku manam patēvam ir ļoti slikti ar veselību. Viņš vairs nestrādā, visu laiku ārstējas, nesen atbrauca no slimnīcas, kur pabija mēnesi. Tad gāja visādi, tad labi, tad sliktāk.. Pēdējo reizi, kad apciemoju viņu slimnīcā, viņš jau tāds možāks, runātīgāks, kustīgāks, un šķita, ka atkal viss būs labi! Patēvam ir (ja nemaldos) 59 gadi, jau pieauguši bērni, jau cik mazbērni. Galīgi kustīgs, skaļu balsi, valdonīgs, nu tāds kādu mēs viņu visi zinām. Bet tā kaite, kas viņam ir (un kaites kā pa ķēdīti iet viena otrai līdzi) šobrīd galīgi viņu ir nomocījusi.
.
Vakar sazvanījos ar mammu, prasīju, kā viņam klājas. Viņa saka, ka pavisam slikti. Aizvakar jau esot bijis jau galīgi slikti, ka nu pavisam. Viņš ir novārdzis, knapi runā, guļ daudz un vēl pie tā visa saaukstējies. Pirms tam, kad viņam bija labāk, viņš gan mašīnu paremontēja, gan izbrauca ārpus pilsētas, gan dārzā abi parušinājās. Laikam mazlietiņ atkal pārpūlējās un nu rezultāts atkal bēdīgs. Vakardienas telefonsarunā ja es mammu kaut kā iepriecināju ar saviem notikumiem un stāstiem, tad mamma mani saskumdināja.
.
Lai kā man negribētos, ir tomēr jāiedomājas par to ļaunāko.. a ja nu.. Arī man ir stress par to, arī es uztraucos, domāju, BAIDOS! Zinu jau, ka tas notiek ar katru un jebkurā laikā.
.
Bet mans jautājums būs vairāk par to, ko REĀLI ES, kā meita varu darīt, ja viss ir tomēr slikti?
Man pašai ir 25 gadi, tūlīt palikšu bez darba. Pati sevi par 100% uzturēt nespēju arī tad, kad man bija darbs. Vecākiem mazlietiņ bija jāpiepalīdz tieši nomaksāt īri. Daudz jau neko viņiem nebija man jāsūta, taču tas mazumiņš man ļoti palīdzēja. Pati esmu tādā „nezinu, ko darīt ar savu dzivi tagad” stāvoklī. No vienas puses esmu excited, ka atpūtīšos vasarā un sazin ko izdomāšu darīt, no otras puses bailes būt bez darba. Nekad tā speciāli neesmu bijusi bez darba, uzreiz kaut ko esmu meklējusi, kad gāju prom no iepriekšējā darba. Neesmu bijusi šādā situācijā un termins „bezdarbnieka pabalsts” man ir svešs.
.
Reāli, ko ES tāda varu darīt lietas labā, ja piepildās ļaunākais? Ja kaut kas notiek, mana mamma paliek mājās mazpilsētā viena pati lielā divstāvu privātmājā ar suni un kaķi! Un dārzu un mauriņu, un savu darbu! Es pati neesmu gatava (tas nebūtu tas īstais vārds – negribu!) pārcelties uz mājām atpakaļ! Arī tā doma mani pašu satrauc, ka būs jādzīvo savā mazpilsētā, kur man apnīk jau otrajā dienā. Tas man uzdzen atkal stresu. Labi, es jau gluži neesmu viena, ir arī mammas māsa un citi tuvinieki, un gan jau kopā mēs visu spētu! Taču man tāds ieradums visu uz saviem pleciem uzkraut (es pati, es pati, es pati) un daudz par to domāt pašai.
.
Kāda ir bijusi jūsu pieredze, ko jūs darītu manā vietā un ko ieteiktu?
.
Zinu, ka varbūt mazliet par ātru par ko tādu domāt, taču „uzliku uz papīra” kaut vai lai vieglāk paliek.
.
Paldies!