Tikai viena mīlestība?

ķirurģe, baigi traki liekas, arī tas, ko raksti - samierināties ar krāpšanu, paciest, dzīvot ar apziņu, ka mani nemaz tik ļoti nemīl, ka otram vajadzīga arī cita, manuprāt, ārprātīgi. Var būt normālas, mīlošas attiecības, bet turēties pie tādām un ik pa laikam justies nevajadzīgai, nemīlētai, nederīgai, priekš kam.
Ne jau viņa ir nožēlojama, bet drīzāk draugs, kurš viņai nespēj pateikt, ka viss cauri, ir bērns, ir laimīgs ar citu, pagātne ir pagājusi, bet apcer nez ko 90 lapu garumā. Atgādina vienā blakus diskusijā lasīto.

Peekaboo1, man žēl, ka esi sāpināta un saprotu, ka atklāt tādu sarakti ir ļoti nepatīkami, bet, ņemot vērā, ka viņš viņai teica, ka Tevi mīl, varbūt viņam šī sarakste tiešām bija tāds kā noslēgums?Nesaku, ka tas prātīgākais veids, bet, pēc Tava apraksta, izklausās, ka viņš jūtas vainīgs viņas priekšā, bet tas nenozīmē, ka grib viņu atpakaļ, jo jūtas laimīgs kopā ar Tevi. Resp., šī sarakste palīdzēja pielikt viņiem abiem to punktu. Negribu Tavu vīrieti aizstāvēt, bet esmu arī cilvēks, kuram būtu grūti dzīvot ar domu, ka ir "sačakarējis" citam daļu dzīves, un, droši vien, gribētu pēc iespējas saudzīgākas beigas.

Tas ka viss cauri jau skaidrs abiem, tik ne viens ne otrs nespēj palaist vaļā. Lai nu kā..man viss skatijums uz dzīvi ir mainījies protams.

peekaboo, berns vel mazs? es nezinu, man skiet, ka tava situacija atskiras no klasiskaas krapsanas. neskiet, ka tagad tev vajadzetu vairs par to pardzivot. esat preceti?

Duujaa - Protams, traki, bet kurs tad teicis, ka bus viegli?! Musdienas atrast virieti, kas nav pat sarakstijies ar citu sievieti diezgan sarezgiti, un, ja aiziet lidz krapsanai visbiezhak sajas situacijas virietis paliek pie sievas, jo MIL! Un varat man bruk virsu un teikt, ka ja mil tad nekraptu, tomer ta ir vienkarsi viriesu daba! es to nekadi neatbalstu, tomer no pieredzes un cilvekiem, kas apkart, varu drosi teikt, ka neskatoties uz to, cik loti mil, ari var krapt!

krapsanai nav tikai viena iemesla. tur ir tik daudz, daudz nianshu, iemeslu, situaciju. un nereti ar miil/nemiil maz sakara.

Un varat man bruk virsu un teikt, ka ja mil tad nekraptu, tomer ta ir vienkarsi viriesu daba!

Lūdzu pamatot, kurš vīriešu gēns, kas atšķiras no sieviešu, liek krāpt?

Tas ka viss cauri jau skaidrs abiem, tik ne viens ne otrs nespēj palaist vaļā. Lai nu kā..man viss skatijums uz dzīvi ir mainījies protams.

Peekaboo1, viņš vairs ar viņu vispār nesazinās, droši zini?

Bērnam 7 mēneši. Neteikšu ka pārdzīvoju vēl baigi, bet sāp vienalga..vienkārši tā sajūta ka viss kam pirmstam ticēju kā redzēju mūsu dzīvi kopā bija kaut kāda ilūzija kurā dzīvoju tikai es viena. Un nu ir tikai tā kā ir...

Jā droši zinu..viņiem bija tik viens veids kā sazināties un to es atklāju un tas ir likvidēts :D

Necerētu, ka nevar atrast citu, bet cerams, ka nav.

Agrāk ticēju, domāju, ka ir tikai viena lielā, īstā mīlestība, jo savējo jau biju satikusi. Neesam kopā, ir pagājuši gandrīz desmit gadi, mēs netiekamies, mūsu dzīves nav saistītas, bet zinām viens par otra dzīvēm, vairākas reizes ir nācies sastapties, nekas nemainās arī gadiem ejot, joprojām neesam viens otram vienaldzīgi. Ir sajūta, ka esam tikai nopauzēti, nav sajūtas, ka viss ir beidzies.
---
Tagad man ir mans vīrs, ar kuru mums ir gājis kā pa kalniem, sarežģīti, sāpīgi, tomēr esam sapratuši, ka viens bez otra dzīvot negribam, es viņu ļoti, ļoti mīlu un zinu, ka viņš man pieņem tādu, kāda esmu, mīl tā, kā neviens. Jā, varu teikt, ka arī viņš ir mans īstais. Man ir bijušas gana daudz attiecības, esmu iemīlējusies daudzas reizes, taču tikai šos divus cilvēkus esmu izjutusi kā savus īstos, lielās mīlestības.
Dažreiz klusi, pie sevis esmu domājusi, kā būtu, ja būtu iespējamas jebkuras no šīm abām attiecībām, kuru es izvēlētos, un..es nezinu.

marissa - un tas ir tas, kas mani attur veidot attiecibas ar kadu citu sobrid! iedomas, ka, ja butu iespeja, un ja bijusais puisis atgrieztos, vai pec sekundes simtdalas nerisketu visu, lai meginatu ar vinu velreiz.... tas nebutu godigi pret esoso virieti!)

ķirurģe, es esmu diezgan droša, ka būtu ar savu vīru, bet zinot sevi, vienmēr atstāju vietu šaubām, jo nekad nevar zināt. Man gan arī nav situācija, ka tas otrs cilvēks varētu atgriezties, jo nekad tā vienpersoniski nav aizgājis no manis, viņš mani nepameta.
Varbūt nav vērts veidot jaunas attiecībās, ja tās nav līdzvērtīgas, tikpat svarīgas kā tās pirmās, taču manā gadījumā tas tā ir.

Duuja, protams ja labi grib atradīs veidu. Bet viņi jau saraksti bija izbeiguši pavisam kādu mēnesi vai divus līdz es to vispār uzzināju.

Necerētu, ka nevar atrast citu, bet cerams, ka nav./c./
Ārpus tēmas, par par šo Duujaa. Ja cer un zin, ka ir, tad nevar aŗī teikt, cermas tomēr, ka citu/citas nav! Šaubu apburtais loks, viss uz vietas paliek pašspīdzināšanā, un nespēja aizmirst, pat domās atlaist. Tad pāŗliecība - ka ir(viss turpinās) ir vāja un negrib pieņemt, atzīt, saprast, priecāties, ka tomēr ir, iespējams pat acu priekšā, mānot sev prātu. Zin, ka ir un ir iespējams, un pašapmāns atstāj parātu.

Esmu vienmēr naivi ticējusi tai 1 mīlestībai, bet dzīve ir parādījusi, ka varbūt tomēr ir savādāk. Pati esmu šobrīd jau kādu laiku precējusies un esmu laimīga, mīlu vīru un viņš mīl mani. Mums gan ir bijušas nesaskaņas, varētu teikt, dēļ skatījuma uz dažām lietām saistībā ar attiecībām... Strīdi, kas ir atstājuši rūgtumu, ko gan es, gan viņš atcerēsimie laikam uz mūžiem, bet vienalga ar šo cilvēku es zinu, ka esmu laimīga, un man nevienu citu nevajag.
Taču man atmiņā (jā, rakstu atmiņā nevis sirdī) arī ir palicis viens cits cilvēks, mums gan toreiz bija 16/18 gadi, un es iemīlējos viņā ārprātīgi. Bet nekas labs tur nesanāca, mēs tajā vecumā jau pēc gada sākām dzīvot kopā, mani vecāki palīdzēja ar īri, ai, bet ne pa to stāsts...mēs ielecām nopietnās attiecības nemaz neapjaušot, kas tas ir, un vai esam pārliecināti par to, ko vēlamies ar to sasniegt. Ātri vien mums sākās nesaskaņas, kas beidzās ar ātru pašķiršanos. :-(
Kādēļ es šo visu stāstu? Tādēļ, ka par šo cilvēku vēljoprojām domāju ik pa laikam. Es neteiktu tagad, ka mīlu viņu. Esmu laimīga ar savu vīru, un man neko citu nevajag! Bet! Nespēju to otru aizmirst, patiesībā, es brīžiem par viņu domāju, bet es viņu ienīstu, tiešām ienīstu, brīžiem domāju, kā būtu, ja būtu... Šis pirmais cilvēks man ir palicis atmiņā, iespējams, arī dēļ tā, ka tās bija pirmās nopietnās attiecības/mīlestība, bet šī mīlestība ir zudusi. Taču atmiņā viņš ir palicis, kaut arī manas pardomas par viņu ir diagonāli pretējas, es zinu, ka tā nav labi, bet brīžiem es viņam gribu vēlēt visu to ļaunāko, brīžiem atkal vienk. domāju, kā būtu, ja būtu... :-(
Mans rezumē ir, ka nav tomēr tikai 1 mīlestība tā īstā, jo pagāja laiks un atradu savu vīrieti - savu vīru, ar kuru jūtos labi tagad, kaut arī mums ir bijuši smagi strīdi.
Kā arī, kā citas meitenes te minēja, varbūt kāds cilvēks paliek atmiņā, jo nav izbaudīta, piemēram, ikdienas dzīve ar viņu, vai iepazīts vairāk, respektīvi, ir palikušas tikai pozitīvas atmiņas, iedomāts ideāls, kāds patiesībā viņš nemaz nebūtu, ja izveidotos ilgstošas attiecības un iepazītu šo cilvēlu tuvāk. Attiecīgi mans gadījums ir pretējs, ka man šis viens cits cilvēks ir palicis atmiņā ar dalītām jūtām.

Es ticu, ka var mīlēt vairākus, katru citādāk. Bet ticu arī, ka var būt tādi cilvēki, kuri vienmēr būs svarīgi - un pat ne dzirksteļu ziņā, bet tīri dvēseliski.

Ābola otrai pusei neticu. Toties ticu šeit minētajai mīlestības nezūdamībai - t.i., ir cilvēki, kuriem manā sirdī vienmēr paliks īpaša vieta. Ļoti vēlētos, lai īpašo enerģētiku izdotos saglabāt ne vien izjūtu, bet arī komunikācijas līmenī. Šķiet, ka tam traucē tas, ka līdz galam neizdodas dzīvot viegli. Būtu forši pēc pusgada izdzert kausu vēsa alus un atcerēties to, kas bija labs, bet baidos, ka tam varētu patraucēt neērtības izraisošu sajūtu mikslis - vainas apziņa no vienas, aizvainojums - no otras puses, nevēlēšanās cilāt to, kas varētu sāpināt. Vēl ir, kur augt.
.
P.S. Peekaboo situācija man nešķiet dramatiska, šķiršanos pieprasoša. Mēs nekad nezinām, kādas slepenas ilgas lolo cilvēks, kurš dzīvo cieši līdzās. Šoreiz vīrietis ne vien domāja, bet arī rakstīja. Nozieguma tur neredzu, šis nav tas derdzīgais variants, kad džeks sarakstes biedrenei fleitē, ka ir brīvs, bīda romāniņu vai, kā lasījām blakus diskusijā, rezervē gultiņu jādelēšanas nodarbībām. Varbūt viņiem vienkārši bija nepieciešams visu izrunāt līdz galam.

KB-9, uzskati, ka apgalvojums - visu vīriešu dabā ir krāpt - patiess?