Tikai viena mīlestība?

Logski ka nav viena ta PIRMA milestiba. Ir ari dzive pec tam....un gan garra un skaista, ar visu lielo iemilesanos...

- vai ticat, ka ir tas viens, ar kuru milestiba ir pilnigi citada, neka ar parejiem?!

Ne tikai ticu, bet zinu! AR KATRU Tas ir citadak, :-D;-)

vai mums katram ir tikai viena "īstā" mīlestība? Un pārējās tikai aizvietojumi?

Nē! :)

Es ticu,ka katram cilvēkam ir kāda sava veida mīlestība,ja ne īstā,tad kāda cita veida. Teiksim es mīlu ļoti savu draugu,man viņš daudz ko nozīmē,un gribu ticēt,ka ir tā īstā mīlestība,bet jaunības gados,kad sāka interesēt puiši ,man patika viens puisis , bet kā pāris mēs nebijām,drīzāk kā draugi parasti,bet man viņš simpatizēja un vienā dienā man pateica,ka ar viņu notika nelaimē ,tanī mirklī šķita,ka pasaule apstājas, sāpēja sirds un nevarēju ar to ilgi samierināties, vairāk sāpēja ,tas ka tā arī nepateicu,ka man viņš patīk . Protams ir dienas,kad vēl iedomājos ,par viņu,jo lai vai kā tomēr bija pret viņu pirmās īstās jūtas,ko diemžēl sapratu,ka cilvēka vairāk nebija. Šo es varētu nosaukt par pirmo mīlestību. :-)

Dzirkstele ir dzirkstele un mīlestība ir mīlestība. Tās ir divas dažādas lietas. Manuprāt, pēdējā rodas un tiek radīta gadu gaitā, un principā tā ir cilvēka paša izvēle, cik nu daudz pēc skaita viņam tās mīlestības būs. Dzirksteli, jeb ķīmiju, ietekmēt nevar un tā, šķiet, ir ļoti svarīgs priekšnoteikums mīlestības radīšanai, bet var jau būt, ka bez tās arī var. Man ir bijusi vismaz viena tāda dzirkstele, par kuru joprojām iedomājos "kā būtu, ja būtu", bet spilvenā neraudu, jo pilnīgi objektīvi saprotu, ka mīlestība tur neizaugtu. Tad ko pārdzīvot? Ir jāpriecājas par tiem cilvēkiem, kas ienāk tavā dzīvē, un jūs kopīgi no tās dzirksteles varat un esat gatavi mīlestību izaudzināt. Ja kāds to nav bijis gatavs darīt, tad tas nav nekāds ļauns likteņa pirksts un tradēģija, bet gan normāls process, kas atlasa tos cilvēkus, ar kuriem ir iespējams izveidot ģimeni.

Man kaut kā liekas, ka mīlestība tikai tāds prāta stāvoklis, kad cilvēks tev patīk iekšēji un ārēji. Līdz ko tu šķiries, garīgā saikne pēc kāda laika tiek pārgriezta un vietā nāk jauna

NĒ, es nedomāju, ka ir tikai VIENA mīlestība. Ja ir, tad ļoti reti. Bet nevar salīdzināt mīlestību 17/18 gadu vecumā un tad, kad jau tuvojas 30 un vairāk. Uzskatu, ka esmu patiesi mīlējusi 2x - vīru un pirmo puisi. Un abas šīs mīlestības veido mani kā cilvēku, abas nav vienādas un vienas esamību neizslēdz otras pagājību.

Piebildīšu, ir tāda lieta, ka cilvēķi ir dažāda tipa un tie tipi nav bezgalīgi daudz, tapēc tie atkārtojas, un ir paralēli visur, ja pievilka konkrēta tipa cilvēks/i, un ar tiem vairs nekas nav un nevar būt, tad atkal ir tāda tipa cilvēks/i, jā ne ekvivalents tāds pats/ši, bet savā būtībā tādi paši, un pastāv iespēja ar nākošo atkal ja tas pieder pie to tipu. Tā nevienam nav, ka venalga ar ko veidot attiecības, attiecību pēc, tas ir neiespējami gandrīz, un ja ir tad diemžēl tās nevar nosakut par tādām.

Paldies, meitenes, par sava veida uzmundrinajumiem... citadak likas, ka galigi nekad netiksu sim vienam pari, lai kas naktu vieta...)))

Ir manā dzīvē arī tāds cilvēks bijis. Nu principā ir joprojām. Un tā ir mana pirmā mīlestība ar kuru it viss notika pirmoreiz - pirmās attiecības, pirmie skūpsti, pirmie tauriņi vēderā, pirmā salauztā sirds. Tolaik, vēl jauns skuķis būdams, biju viņa dēļ kā bez prāta. Gadiem ejot, esot te vienās, te otrās attiecībās, tik un tā bieži pieķēru sevi pie domas, ka nekad nevienu cilvēku nemīlēšu tik stipri kā viņu. Simpātijas nāca un gāja, vienas, tad otras attiecības pajuka un beigu beigās es atkal biju viena - ar domām par to pirmo, vienīgo. Tagad, kad pagājuši jau vairāki gadi kopš mūsu laimes pilnās vasaras, satikāmies. Jā, es viņā joprojām atpazinu to pašu puisi, kurā tolaik iemīlējos, taču tai pat laikā sapratu, ka mīlu viņu joprojām, taču vairs ne tā. Tagad es, atšķirībā no sevis toreiz, noteikti nezaudētu viņa dēļ prātu, nebūtu gatava nakts laikā skriet pie viņa. Tagad, pat ja tāda iespēja būtu, es pat nevēlētos ar viņu būt kopā, jo mana tā laika trakā, kaislīgā mīlestība pret viņu nu ir pārvērtusies par mīlestību pret atmiņām, kuras mani ar viņu vieno. Un, ja godīgi, es nemaz nevēlētos ar viņu būt kopā tagad, jo manas atmiņas ir tik skaistas, tik tīras un jaunības nevainības, trausluma pilnas, ka es vēlos, lai tādas tās arī mūžam paliktu, atceroties par šo cilvēku. Es negribētu tās aptraipīt ar mūsu šodienas personībām, ar ikdienu, ar sadzīvi. Vēlos, lai manās atmiņās mēs mūžam paliekam jauni, traki tīņi. Vēlos viņu mūžam mīlēt tieši tādu - kā tajā vasarā pirms vairākiem gadiem.
Tagad esmu kopā ar cilvēku, kuru patiešām mīlu. No sirds. Tāpēc es ticu tam, ka cilvēka dzīvē eksistē vairākas mīlestības, taču katra no tām ir citāda, savādāka, atšķirīgāka no visām citām. Mīlestība pret vecākiem, mīlestība pret bērniem, mīlestība pret cilvēku blakus un mīlestība pret atmiņām, pret cilvēku, kurš tajās vienmēr, gribam to vai nē, ieņems svarīgu vietu. Vismaz tā es to visu redzu, uztveru, jūtu.

es nemaz nevēlētos ar viņu būt kopā tagad, jo manas atmiņas ir tik skaistas, tik tīras un jaunības nevainības, trausluma pilnas, ka es vēlos, lai tādas tās arī mūžam paliktu, atceroties par šo cilvēku. Es negribētu tās aptraipīt ar mūsu šodienas personībām, ar ikdienu, ar sadzīvi.

Ļoti labi pateikts. Bet to var teikt un domāt tikai tad, kad vairāki gadi pagājuši.. Nevis pēc gada. Jo tad nav vēl tās distances starp reālo situāciju un atmiņām.

Edie - tik super pateikts, aprakstot savas sajutas, pilnigi izravi man vardus no mutes, tikai laikam vel nav pagajis tk daudz laika, lai milestibu pret vinu, nomainitu milestiba pret atminam! Paldies!

Nav viena, vienkarsi katra savadaka.
Cik ilgi bijat kopa? Vai nav ta, ka tev skiet, ka bija liela milestiba tikai tadel, ka bijaat vel skaistaja attiecibu saakuma (kautkur mineeji menesus)!?
Es tev varu pastastit savu pieredzi.
Bija man 12 gadus garas attiecibas, tas aakas kad man bija tikai 16 gadi. Daudzus gadus mileju so virieti, bet pedejos tris gadus kautkaa viss pazuda pats no sevis. Meginau taa un sitaa, bet kautkaa nebija. To nevar vardiem aprakstit. Un es vienmer biju parliecinata, ka ar vinu kopa novecosu jo milestiba ilgi bija loti, loti, loti liela. Es no vina aizgaju.
Tagad nedaudz vairak ka gadu esmu citas attiecibas. Un zini, man ir sajuta, ka tikai tagad es saprotu ko nozimee milestiba, milet taa lidz kaulam. Es vinu gribu par savu viru, bernu teevu. Sis sajutas ir dzilakas.

Te runaja par kimiju un slaveno dzirksteli. Ar ex tada nebija nekad, pat ne sakuma.
Ar tagadejo bija un ir. Un te nav runa par seksualo vien, vienkarsi ir ta, ka atarp diviem cilvekiem "stravo" energija. Mums neskaitami cilveki vel tagad saka, ka mums jau vienam uz otru paskatoties skiet, ka gaisaa redzamas vibraacijas. Katra zina interesanta sajuta kura man bija svesa.

KB-9
es personigipa lielam tev piekritu, bet pati esmu piemers tam, ka nakamais partneris ir savadaks.
exis emocuonali vess tips, sabiedriba nekad neiedos roku, bucas tikai divata esot, citu klatbutne neapskauss. es ar nevareju vinu apskaut sabiedriba, kur nu vel bucu iedot, sekoja skatiens kas pauda, vai es jociiga. toties divata vins medza but milaks. tacu man vienmer bija sajuta, ka vinam kauns no musu attiecibam kaut ta nebija protams.
tagadejais gluzi preteji, loti izrada jutas jebkur kad vinam sagribas. kaut stavot pie kases iedos man bucu uz pieres. ejot pa ielu, peksni pievilks klat un kartigi samilos. pateiks, es tevi milu, vecaku, draugu, jebkaa klatbutne ja gribees. sakuma man bija loooti gruti pie taa pierast, loti gruti jo nebiju radusi pie tadas viriesa uzmanibas. vel domaju, ka tas jau tikai saakuma, pirmos dazus menesus. bet nee, vins tads vienkarsi ir, loti mils. un si rakstura ipasiba man loti patik. otrreiz ar emocionali vesu cilveku butu loti gruti.

Es kā romantiska būtne vienmēr biju sapņojusi par to, kā ar mani notiks lielā mīlestība, kas būs forever utt. Ka mani kāds mīlēs no visas sirds un es būšu tam cilvēkam kā daļa no viņa paša un viņš daļa no manis. Tagad man ir 23 un laikam jāsaka ka neesmu neko tādu piedzīvojusi un neticu ka kādreiz arī piedzīvošu. Tagad man ir meitiņa un attiecības. Bet tā ilūzija par mūžīgo mīlu ir sagrauta. Pirmstam bija citas attiecības, toreiz protams viņu ļoti mīlēju, gāja kā pa kalniem, pēc šķiršanās ļoti pārdzīvoju, bet tad satiku tagadējo draugu un ex kļuva vienkārši par atmiņu, bet šīs atmiņas manī neizraisa neko... 0 emocijas, pagātne, kas bijis bijis.
Pēc tam ticēju ka esmu satikusi savu īsto (savā ziņā vēljoprojām tā domāju) un nu tik būs lielā mīla. Bet samērā nesen arī to viņš sagrāva un ilūzijās vairs nedzīvoju. Protams mīlu viņu ļoti un ticu arī ka viņš mīl mani un šķirties nevēlos un pat nedomāju. Bet tādai mūžīgai mīlai vai pat nezinu kā to nosaukt vairs neticu...varbūt man nav vienkārši lemts...nezinu.
Tas kas man to visu sagrāva ir fakts ka viņam lielā mīlestība, ko viņš nekad neaizmirsīs utt bla bla bla bija pirms manis viņa ex. To es sapratu ļoti konkrēti uzejot viņu sarakstes gada garumā kamēr bijām kopā un biju stāvoklī :D bet sāp tas ka mani tik ļoti viņš laikam nemīl...ai nu gari var par to runāt...katrā ziņā es tomēr domāju ka ja ir tāds "īstais un vienīgais" tad tie cilvēki būs kopā lai tur vai kas. Viss pārējais ir tikai ilūzija un atmiņas tikai par labo kas bijis, nevis par realitāti...jo ja neesat kopā tad loģiski tam ir iemesls. Bet īstai mīlestībai netraucēs nekas.

@beibe.marta iespejams, ka tu teici, vienkarsi vel bijam attiecibu sakuma faze; jo kopa bijam gadu, tomer, vienmer ar ieprieksejiem viriesiem pec pirmajiem menesiem ka teikt pieradu pie cilveka, nenoverteju vairs tik loti, iegaju rutina! tacu toreiz bija citadak, pat vel pec gada ka teici, bija kimija gaisa. es vinu vairak uztveru ka tadu pasaku telu, kko nerealu, pat parak labu prieks sevis! Piesarku ka maza meitene no katra komplimenta, smaids lidz ausim no viena vien sms , kas sastaveja no "labrit

Tas kas man to visu sagrāva ir fakts ka viņam lielā mīlestība, ko viņš nekad neaizmirsīs utt bla bla bla bija pirms manis viņa ex. To es sapratu ļoti konkrēti uzejot viņu sarakstes gada garumā kamēr bijām kopā un biju stāvoklī, bet sāp tas ka mani tik ļoti viņš laikam nemīl

Peekaboo1, ārprāts, kā jūs tikāt tam pāri, kāpēc esi vispār ar viņu?

Duujaa - tikko izlasiju vienu lielisku gramatu, kur sieviete, kas piekrapta lieliski atbildeja uz so jautajumu, ka vina ar to samierinajas un kadel pacieta - "Es esmu samierinajusies, ka nespeju vinam bus viss! Tadel, ka tad, kad vins mani nekrapj, vins dara mani par laimigako sievieti pasaule, un mes katrs esam gatavs ziedot kaut ko, lai butu laimigs, lai gan zinam, ka tas ir toksiski un indejosi. Patiesiba ir tada, ka mes katrs meklejam veidu, ka but laimigi, pat ja tas nav labi prieks mums."

Pa lielam laikam "piedevu" dēļ bērna, nevēlējos viņai tik viegli izjaukt ģimeni. Arī par krāpšanu to laikam īsti nevarēja nosaukt..bet nu sarakste 90 lapu garumā..izlasiju visu. Dīvaini man tas liekas vēljoprojām, viņai viņš stāstija kā mīl mani un ka ir atradis īsto un cik ideāla sieva viņam, tajā pašā laikā abi kavējās atmiņās kā viss viņiem bija un kā būtu ja būtu, stāstija viņai arī to ka daudz par viņu domā un jūtas vainīgs pie visa. Bet nu vistrakāk laikam ir viņai...jo sapratu cik viņa patiesībā ir nelaimīga un sāpināta. Pat pēc gadiem nespēj viņu aizmirst tas ka mums bērns viņu laikam šokēja visvairāk ka pat nakamaja diena uz darbu neaizgāja :D savā ziņā man pat žēl ka viņa tik nožēlojama nespēj normāli dzīvot....beigu beigās viņam viņas esot vnk žēl un jūtas vainīgs ka sapisis viņai visu...es jau protams nezinu kā viņš jūtas patiesībā un kas viņam dvēselē darās...man raudāja un lūdza piedošanu bla bla bla...es jau vēljoprojam tam cenšos tikt pāri.