Man jau tā lieta ir, ka es redzu, ka viņš ne ar vienu nav ieinteresēts. Pirmās nopietnās attiecības, bet nu arī, jau 30 gados. Labi, nav visiem jāprecas, bērni jādzemdē, var dzīvot divi, bet kā tā var attapties, ka grib būt viens? Un es neizdarīju neko tādu (ne krāpu, ne uz citu skatījos, vienmēr viss bija, uzmanība, plāni). Mēs vēl pārvācāmies un pavasarī teica, ka vecās kastes lai droši metu ārā, jo nu nafig viņas vajadzēs.
-
Tad tagad sāka stāstīt, ka toreiz cerēja, ka kaut kas sanāks, bet nekā. No viņa puses. Negrib censties, pietiek dzīvē, ka ir labs darbs, auto, mājoklis. Ka tas ir viss, kas apmierina.