Mēs, domājot vārdu, baigi mocījāmies sākumā. Likās, ka bērns paliks bez vārda.
Izgājām cauri kalendāram, lai katrs izrakstītu to, kas iepatīkas.
Izrakstījām katrs pārīti, bet tāpat, saliekot kopā, sapratām, ka nebūs.
It kā bija sajūta, ka tik daudz vārdi patīk, bet tiklīdz tas iztek cauri sietam "man tas jāieliek savam bērnam", beigās nekas nepatīk. Tā attapāmies pie tukša saraksta.
Tad gājām cauri neierakstīto vārdu kalendāram. Arī pa tukšo.
Beigās ķērāmies pie taktikas - domāt nevis izejot no vārdu klāsta, bet gan pēc sajūtām - kā mēs gribam, lai tas skan. Sapratām, ka gribam skanīgu, stipru, tādu, kas nepakļaujas saīsināšanai vai locīšanai, tādu, kas piestāv gan mazai palaidnīgai meitenei, gan lielai stiprai sievietei... Gribējās arī kādu skaistu dabas vārdu. Un no šiem kritērijiem izejot, izdomājām paši divus vārdus. Viens atnāca tā vienkārši ne no kurienes, uz otru mani iedvesmoja vīrs. Pirmais izrādījās esam neierakstīto vārdu kalendārā, otrs - pilnīga apziņas plūsma, ko diez vai vēl kāds vecāks ieliks (ne tāpēc, ka neglīts, bet tāpēc, ka neatbilst sistēmai). (l)