Papildus izglītība

Mācījos mūzikas skolā, klavieru klasē. No sākuma man ļoti patika, bet, kad pabeidzu, vairs nesēdos pie klavierēm (nezinu kā dēļ tieši negribējās). Domāju, ka neko noteikti nezaudēju, īpaši agrā bērnībā sākot, jo tas attīstīja sīko motoriku. Ieguvu kaut kādu sapratni par klasiskās mūzikas vēsturi, mūzikas radīšnu, utt. Kaut kādā ziņā tas man iemācīja arī disciplīnu un saņemt sevi rokās, kad uztraucos (eksāmeni publikas priekšā). Kopsavilkumā - noteikti ir vērts pamēģināt, ka ir vēlme.

Vecāki noteica - pabeidzu mūzikas skolu, klavieru klasi, taču līdzīgi kā Pasadena, neesmu piesēdusies pie klavierēm nu jau 10 gadus. Īsti vēlme arī nav. Jāsaka, protams, ir savi plusi - tā pati vēsture, solfedžo, dzirde, balss (jo korī arī gāju no b/d solo līdz vidusskolai), klavierspēle jau pati par sevi - sīkā motorika plus abu smadzeņu pusložu darbināšana reizē. Lielākais grēks laikam ir vecāku piespiests darbs vai pašu neizsapņota sapņa piepildījums caur bērnu. Otra galējība - 100 pulciņi mazam bērnam.

Sākumskolas laikā izmēģinājos daudz un dažādus hobijus, ko pārsvarā izvēlējos pati - gāju basketbolā, spēlēju flautu, gāju divās dejošanās - tautas un sporta dejās, braucu uz dažādām nometnēm. Bija arī dažādas sportiskas aktivitātes ar ģimeni. Vienīgais, ko jau pirms skolas izlēma mamma, bija tautas dejas, kas bija vienīgais no tā laika hobijiem, kas pārāk nepatika. Uz sākumskolas beigām beidzot izdevās atrast savu "īsto" hobiju, kuru pamēģināt izdomāja mamma, lai vasarā būtu ko darīt. Tās bija jāšanas nodarbības, kopš tā laika pagājuši jau 10+ gadi, un tā vēljoprojām ir mana sirdslieta. Pēc tā laika viss cits pa lielam atkrita. Vēlāk nāca klāt vēl daži hobiji kas saistīti ar mūziku vai sportu, bet tas tā..
Skatoties atpakaļ saprotu, ka bija ļoti labi, ka man atļāva izmēģināt tik daudzas nodabes, tikai tā izdevās atrast to, kas sagādā vislielāko prieku. Un domāju, ka tas viss, bez izņēmumiem man noder dzīvē, varbūt ne tiešā veidā, bet noder.
Pati ieguvusi papildus izglītību vai profesiju vēl neesmu, sākumā jāpabeidz studijas. Bet ļoti apsveru šādu domu, vēl gan nezinu, vai gribētu papildus izglītoties savā jomā, vai mācīties klāt ko citu.. :-|

Man mutere neko neļāva darīt!!!
Man aizliedza iet mākslas skolā. Viņa uzskatīja, ka tam nav jēgas un ar to nevarēs nopelnīt.
Plānoju meklēt ar laiku kādu zīmēšanas pulciņu!!!

Ak vai, ko tik es nedarīju. Vieglatlētika, jāšanas sports, peldēšana, koris, mūzikas skola (klavieres+kokle), floristika un hip-hop dejas :D Mūzikas instrumentus neesmu spēlējusi jau arī simts gadus, tāpat kā Cinnijai, arī viss ar laiku atkrita un palika jāšanas sports, kas arī vairs ne tik regulāri, cik gribētos.
Ko man dzīvē šis devis? Galvenokārt jau draugus un noderīgus kontaktus.
Tagad pieaugušo dzīvē (pēc studijām) esmu bijusi uz dažiem semināriem un kursiem - tā kā tie ir nedaudz nopietnāki un ar darbu saistītāki par kokles spēlēšanu vai floristiku, tad tos minu arī CV.

Runājot par sevis pilnveidošanu saistībā ar profesiju un CV, pēc pirmās uni beigšanas iztērēju daudz naudas par kursiem, kuru saturs bija man nevajadzīgs (un pat īsti neinteresēja, kas vēl trakāk), iemācījos (diemžēl varēju gan agrāk saprast) kritiskāk izvērtēt, kur iesaistīties un nepakļauties kaut kādam 'sevis attīstības' skrējienam tikai ķeksīša pēc. Savā CV tagad lielāko daļu neiekļauju.
Mani vecāki atbalstīja visas manas intereses bērnībā/tīņu gados, vienīgi mūzikas skola bija tā, kuru "spieda" pabeigt. Manuprāt, tas ir feini - varēju iepazīties ar dažādām nodarbēm (kas arī bija mērķis).

Visas manas nodarbes līdz pat studijām bija saistītas ar mūziku. Mūzikas skola (sāku vēlu, tāpēc līdz 9.kl. nepaspēju pabeigt), n-tie ansambļi, kori. Uzsākot studijas, biju sākusi strādāt, tāpēc koriem vairs laika neatlika.
Agrā bērnībā bija tautiskās un sporta dejas (nenopietnā līmenī). Nekad nav bijušas ārpusskolas nodarbes, kas saistītas ar sportu. Diemžēl. Nesportiska man ģimene bija :-D
Tagad, kad jau pāri 30, pietrūkst gan dziedāšanas, gan kaut kādu hobiju vispār.

Visu savu apzinīgo mūžu gāju sporta skolā vieglatlētikas nodaļā, absolvēju arī. Trenējos 6x nedēļā, kādu brīdi likās svarīgāk par visu. Pašlaik sportoju tikai savam priekam, bet tas man ir devis ļoti daudz - raksturu, iespēju rast motivāciju, kad tās nav, daudz draugus un paziņas, ar ko kontaktējos vēl šodien... un nebeidzamu mīlestību pret sportu, sportistiem un sportiskām aktivitātēm. Manuprāt, to man nekas neatņems un neviens! Paralēli vieglatlētikai aizstāvēju skolas godu volejbolā un basketbolā arī.
Gāju arī korī un dejās, bet dziedāt nejēdzu un dejot arī nu tā ... :D Gāju vēl teātrī. Tas patika, bet tikai hobija līmenī. Vecāki neko nelika darīt un nespieda, tās visas bija manas izvēles.
----
Tagad, kad jau studēju, papildus gāju krievu valodas kursos, grāmatvedības kursos, tagad lieku tiesības. Visas šīs lietas savā CV minēju, ko darīju pēc vidusskolas.

Vidusskolas laikā neko daudz nedarīju, tikai dziedāju korī.
---
Pēc vidusskolas jeb jau augstskolas laikā 1,5 gadu piedalījos kā brīvprātīgā jauniešu projektā. Sevi labi pierādīju, tas varētu kļūt arī par algoto darbu. CV arī rakstu.
---
Darbā ir bijuši kursi, piem, par AdWords, SMM u.c. To arī CV norādu, jo ir saistīts ar profesiju.

Skolas laikā gāju tenisā ,aptuveni gadu,pēc tam treneris pazuda:-D,vēlāk sāku iet paukošanā, pirmos 2 gadus patika ,pēc tam kaut kā īsti nepatika,bet gāju,jo tētis maksāja par nodarbībām. Nu pirmajā klasē spēlēju klavieres,skolotāja bija veca un ja kas nepareizi,tad pa pirkstiem ar lineālu:-D. Aa vēl gāju frizieru pulciņā.:-)

skola biatlons, tautasdejas. Tacu d zive ir daudz kursi izieti, dazai un noderejusi ari pat loti. Un doma ir macities italu valodu.

Sognare..
Mēs adatas salikām mūzikas skolotājam. Šis apsēdās uz viņām!!! Tas bija smieklīgi.
Manā klasē bija maz vienotu brīžu. Bet, šis vienoja.

Melnakakene tas jau pa traku,tak sāp:-D, bet skolas laikā korī kad gāju,man kora skolotājs nepatika,tad viņu kaitināju:-D, atceros gadījumu,ka kora mēģinājuma laikā, sarunājos ar draudzeni un šis saka, es tev vārdu nesmu devis, es atbildēju nekas skolotāj, man tētis iedeva jau:-D