Ko domājat par šķirteņiem?

Laulība ir solījums par savienību. Neatkārtošu te baznīcas zvērest, bet nu domu sapratāt. Tas ir pienākums un atbildība par otru. Apņemšanās veidot kopīgu ģimeni.
Protams, ja kāds netur šo solījumu, tā jau ir viņa problēma, bet vismaz tajā brīdī cilvēks to tā domāja. Viņš izvēlējās cilvēku, ar kuru gribēja būt kopā forever.
Kopdzīve... kopā dzīvot var ar jebkuru, kuru mīl un kopā ir labi. Tur nav nekāda pienākuma, atbildības. Cilvēks vēl nav izvēlējies šo konkrēto cilvēku kā vienīgo uz mūžu. Ja kaut kas vairs nepatiks, varēs iet prom.

bet daudzas meitenes kļūst uzmanības, kad izdzird, ka esmu bijis precējies. Būt šķirtenim - tas ir kāds zīmogs meiteņu acīs?

Domāju, ka daudzas nobīstas, ka pūra nāks arī bērni, tāpēc kļūst uzmanīgas.

Man liekās, kamēr nav bērnu un kopīgu īpašumu, tikmēr laulība īpaši neatšķiras no vnk dzīvošanas kopā. Ziepes sākas tad, kad ir kopīgi īpašumi, jo bērni vairāk dzimst ārpus laulības nevis laulībā. :D
Kad jāsāk dalīt īpašumu šķiroties, tad gan daudziem pāriem neklājas viegli. Man tādā ziņā paveicās, ka process bija viegls un ātrs.
Kādreiz laulība kalpoja vnk kā juridisks instruments, lai kārtotu īpašuma lietas un mantošanu. Mūsdienās tas vairs nav aktuāli. Stipri šaubos, ka vēlreiz precēšos: manam mūžam pietiks ar vienu tādu pieredzi. :D

Lietišķais
Tik traka laulība bija?

Katrs gadījums protams ir individuāls, tomēr pa lielam, statuss šķirts rada priekštatu par nepatstāvību attiecībās un ne tikai. Cik ātri pieņem lēmumu iestūrēt laulībā, tik pat ātri vai vēlu pieņem lēmumu no šī statusa atbrīvoties. Jaunība, pārgalvība nav attaisnojums.

Es pati laikam ne visai gribētu būt kopā ar kādu, kas ir bijis precējies. Kaut vai tā paša iemesla dēļ, kas te jau ir minēts - izbaudījis kā tas ir - laulība un 90% izlēmuši, ka "es nekad neprecēšos vairs" vai "precēšos kaut kad, stipri nogaidot". Bet tas ir tāpēc, ka man laulība ir svarīga un es vienmēr zināju, ka "draugos" mūžīgi negribu dzīvot.
Tomēr... ir arī labais tevī:-D Es zinu puisi, kam ir 27 gadi un viņš ir precējies jau vismaz reizes 4:-D Laikam uz dzimtsarakstiem velk visas, ko var aizvilkt:-D Tad labāk vienreizējs šķirtenis, nevis jau vairākkārtīgs:-D

Patīk tavs optimisms, Dille :D

Lillā Dille, sasmējos :-D Viņam jau jāprasa pastāvīgā klienta karti un atlaides katrai nākamajai reizei :-D
.
Man vien draugs arī ir intereants šajā ziņā, bildina visas pēc kārtas, man jau skaits nojucis.. 4 vai 5 būs. Un arī ar nodomu precēt, nevis tā ķesīša pēc, bet nu, kaut kas visas reizes nojucis, un līdz kāzām nonākt pagaidām nav sanācis. Ir tādi tipiņi kā Ross no Draugiem - tam arī dikti patika precēties :-D

Viņam jau jāprasa pastāvīgā klienta karti un atlaides katrai nākamajai reizei

Tautās, starpcitu, runā,ka dzimtsarakstu vadītāja esot viņam radiniece. Varbūt tiešām tur ir kaut kāds "izdevīgums" viņu starpā.
Bet nu dzīvē ir daudz interesantu ļaužu. :-D
Darbā esmu saskārusies ar sievieti, ap 23 gadi,kas uzvārdu ir nomainījusi vismaz 6x. (nē, es pat nepārspīlēju).:-DVienmēr viņu redzot nodomāju- kā viņai neizbesī? Pases maiņas miljons x. Tiesības, doķi, viss jāmaina katru reizi. Un par katru x jāmaksā.

Mana sieva, btw, pēc šķiršanās paturēja manu uzvārdu tieši tā iemesla dēļ, ka negribēja mainīt visus dokumentus. :D

Mariannina, par laulības un kopdzīves atšķirību.
Laulībā mēdz palikt kopā, jo dots solījums, pat, ja to vairs nevēlas, tad kāda tam ir jēga? Tas nav nekas labāks vai augstāks. Un ne visi apprecas, jo to vēlas.
Kopdzīvē katru dienu celies un izdari izvēli - es gribu būt ar šo cilvēku, jā, netur solījumi vai skaļas frāzes, bet tā ir izvēle atkal un atkal, nevis tikai tajā dienā, kurā pasaki "jā", tas ir jāvārds katru dienu.
Mīlestība un cieņa var būt un nebūt abu veidu attiecībās. Laulība ir sakārtoti papīri.

Laulību drīzāk mēdz saglabāt, jo ir slinkums ko mainīt vai arī kādi citi apstākļi, piem, kopīgi hipotekārie, īpašumi, bērni etc.
Laulībai ir arī tāda priekšrocība, ka tajā skaidri definēti datumi. Piem, kā noteikt, kad sākusies un kad beigusies kopdzīve?
Bet mūsdienās jau laulība zaudējusi savu nozīmību: vairāk bērnu, btw, dzimst ārpus laulības nekā laulībā.

Es pati laikam ne visai gribētu būt kopā ar kādu, kas ir bijis precējies. Kaut vai tā paša iemesla dēļ, kas te jau ir minēts - izbaudījis kā tas ir - laulība un 90% izlēmuši, ka "es nekad neprecēšos vairs" vai "precēšos kaut kad, stipri nogaidot". Bet tas ir tāpēc, ka man laulība ir svarīga un es vienmēr zināju, ka "draugos" mūžīgi negribu dzīvot.

Jup, risks ir maigi izsakoties augsts :D :D un ir redzēti jauki cilvēki, kuri mokās kopā ar tādiem un sevi čakarē. BET, jāskatās uz cilvēku un jāvērtē individuāli.

Bet mūsdienās jau laulība zaudējusi savu nozīmību: vairāk bērnu, btw, dzimst ārpus laulības nekā laulībā.

- vienalga šķirtenis vai neprecējies, bet ja šādu parādību vērtē kā pozitīvu un tiešām uzskata, ka tas viss zaudējis savu nozīmību tad...neko labu nedomāju par to.
Nelasīju visus komentārus, bet Lietišķais tad tu vairs ni un ni ar laulībām ja tev būs love? Un liec to nojaust potenciālajām un tāpēc aplauzies? :D

Lielā love man jau bija - to arī apprecēju. Čiks beigās no tā visa sanāca, tāpēc neticu kaut kādām lielajām lovēm. :D
Patreiz esmu viens un baudu brīvību.

Tad tu domā, ka visas turpmākās lielās loves sačakarēsi un nav vērts tāpēc papīrus smērēt?
Nu ok, laikam šis jau retoriski no manas puses :D
Es vairāk par tavu attieksmi nevis šī brīža statusu jautāju.

ā, nu ja netici lielām lovēm tad skaidrāka bilde :) man jau liekas, ka lai kāds tu būtu un ko tu domātu, lielā love atnāks vēl kādreiz paļubomu gribi vai nē :D Ja vien tev nav 79 un jau tā kā jāmet miers šīs pasaules priekiem :D

Es vnk paliku pie sasistas siles kādā mērā. Nenožēloju, ka paliku kopā ar savu pirmo lovi, jo citādi visu mūžu būtu nožēlojis, ka nepaliku - runa neiet par to. Runa iet par to, ka tagad vairs neloloju ilūzijas: cilvēki mainās, attiecības pajūk. Tā iekārtota šī pasaule.
Viens ir papīru smērēšana, pavisam kas cits ir vilšanās. Vnk tagad zinu, ka jūtas atnāk un aiziet. Pēc tam atliek žļembāt bezgaršīgu košļeni.
Neesmu kategorisks un neapgalvoju, ka noteikti nekad neprecēšos otrreiz. Vnk šobrīd uzskatu, ka neko tādu nevēlos.

Zināmā vecumā sievietēm ir opcijas: šķirteņi, vecpuišu, lūzeri, tad jau šķirteņus izvēlos. Bonuss, ja nav bērni, bet tas ir ļoti reti. Un ja ir bērni, svarīgi, lai abiem ar bijušo ir veselīgas un cieņpilnas attiecības, jo saista bērni. Par vīrieti šķirteni var daudz spriest kāds ir cilvēks pēc tā kāda attieksme pret bijušo sievu.
Man nekas nav pret šķirteņiem, ja es būšu pēdēja sieva (l)

Kad dzimtsarakstu nodaļā raksta iesniegumu laulības slēgšanai, tad tur ir ailīte, kurā jāieraksta, kuras pēc kārtas laulības šīs ir... Pajautājām nodaļas darbiniecei, kāds ir bijis rekordskaitlis viņu nodaļā un viņa atbildēja, ka 12 laulības... Tā kā ir arī tik optimistiskas sievietes, kas prec tāāāādus šķirteņus :D

skaidra tava pozīcija :) tev arī tagad nekas nav jāgrib. biji romantiķis agrāk acīmredzot.
Es kkā laikam vnm sapratu, ka viss plūst un mainās :D bet tas nav iemesls sargāt savus papīrus zem 1000 atslēgām ja nu gadās pamatots iemesls :D vilšanās jāmāk "pārstrādāt".