Pirejiņa, man bija 17, mācījos divpadsmitajā klasē, kad nogriezu paīsus matus - knapi pāri pleciem. Man ļoti patika, kā izskatās. Regulāri gāju pie savas frizieres balināt šķipsnas un aplīdzināt galus, bet tad viņa aizbrauca uz ārzemēm. Viņas salonā bija vairākas meistares un tāpēc nākamo reizi aizgāju pie kolēģes, kas nevis apgrieza galiņus, bet nogrieza man matus pakāpeniski, sasolīja, ka tā būs glītāk un izskatīsies biezāki. Muļķe būdama, piekritu. Viņa visus matus sameta uz priekšu un es neredzēju, ko viņa tur darās. Kad matus saķemmēja pietrūka tikai ielikt ilgviļņus un izskatītos pēc bezgaumīgas omes. Astītē matus saņemt nebija iespējams, jo viņi bija ļoti īsi un pašā apakšā izgriezts robs.
Nezināju, kur likties, jo sportā mati gāja pa gaisu un drīz bija izlaidums, līdz ar to, frizūru veidošana izpalika. Jauna meitene ar īsiem un plāniem matiem, tā, ka ausis pat spīd cauri, bija briesmīgākais, kas ar mani ir noticis.
Kaut kā sadzīvoju, bet atceros, ka pat raudāju. Cēlos krietni agrāk, lai ieveidotu kaut cik sakarīgi, sapūtos lakas, bet, līdz ar to, arī matus pabojāju. Nu jau mati krietni paaugušies, bet sāpe tāpat palikusi.