parādu neatdošana

kā cilvēkam nav neērti turpināt satikties un neatdot mēnešiem piecīti?

Nē nav, jo viņi ir kretīni.

Nu a mēnešiem ilgi saņemties pajautāt piecīti atpakaļ, ja tas tik stipri kremt, nevar?

Es aizmirstu tādas lietas, bet tā kā es arī esmu tas, kurš aidod tad mani tas nesatrauc, jo nav arī tā, ka kāds baigi aizņemas, ja nu kadu reizi nav 2 eiro pusdienām, jo nestrādā karšu terminalis. Bet ja cilveks sāk aizņemties regulati tā jau ir cita lieta.
Man nauda vienkārši nav tik svarīga

aizdod tikai tad, ja tev aizdotā summa nav tik liela, lai stundām un dienām gaidītu atpakaļ. Ja gaidi atpakaļ, tad neaizdod - pieturos savā dzīvē pie šī. Aizdot centus prasu tikai labiem draugiem un vienmēr atdodu. Ja aizmirstās (jo tas reāli nav vairāk par pāris centiem, max 70 varbūt), tad atpakaļ arī neprasa. Ļoti atkarīgs no situācijas laikam.. Man grūti iedomāties situāciju, kur es ceptos par piecīti, varbūt, ja pašai nebūtu mēneša beigās un gribētos ēst, tad pajautātu..

Man nav tā bijis, bet jebkurā gadījumā ar mani šāda lieta ietu cauri tikai vienreiz. Ja cilvēks naudu neatdotu, pat ja tas būtu tikai piecītis, tad vairs nekad nekāda aizdošana. Aizņemties un neatdot - tas kaut ko pasaka par cilvēku, manuprāt.

Nav aizdošana/aizņemšanās aktuāla, bet pieļauju, ka cikvēks varētu būt vienkārši aizmirsis par aizņemšanos.

Ir tāda cilvēku kategorija, kura speciāli nenēsā līdz skaidru naudu, ja vajag kādu sīkumu, kaut ko pie tantes tirgū nopirkt, samest puķēm jubilejā, aizņemas. Muļķīgi prasīt to eiro atpakaļ, bet riebjas, ka viņi izbrauc uz citu rēķina.

Visi vienā maisā bāžami- ir aizmāršīgie un ir ļaunprātīgie parādu neatdevēji, kam tas ir tāds kā dzīvesveids Autorei- vai nu jautā atpakaļ to savu naudu, vai samierinies un atlaid situāciju

Tas ir- visi nav vienā maisā bāžami

nē,es jau neaizdodu tik daudz,ka žēl .....bet spilgti atceros,ka studiju gados viena kursabiedrene to 5ls neatdeva un tiešām nebija ko ēst....es vairāk runāju par tiem,kam tā ir sistēma...man jau liekas,ka tieši sievietes ar šito grēko vairāk...

Mani vairāk besī dažādu lietu aizņemšanās uz neatdošanu. Nauda - nu kas nauda, te ir, te nav...un tad atkal ir. Bet tracina tie "meistari", kas atnāk - ew, tavam vīram bija kāds tur tas skrūvgriezis vai urbis vai figviņzin kāds vēl pričendāls... Vari aizlienēt? nu protams, ka varu... Un kā paņem, tā ar galiem! Jautrākais jau tas, ka es atpakaļ paprasīt ar' lāgā nemāku, jo no tiem krāmiem nekā nesaprotu - bet zinu, ka tie štrumi ir labi, vīram sliktu mantu nebija!
Tagad, kad pusgarāža jau izvazāta, nevienam neko vairs nedodu, saku, ka nav

es prasu atpakaļ,bet apnīk jau prasīt...vairāk kā 2x tam cilvēkam neaizdodu pat 1 eur....bet šokē,ka tās aizmāršas apkārt tik daudz....

Un sīkajai draudzenes... Atnāk, ņemas tur pa viņas istabu, krāsojas un pucējas, taisa tos matus... Nu, nav man žēl to štrunta sprādzīšu vai matu gumiju, bet ja man bērns atnāktu ar svešām sprādzēm, es droši vien liktu atdot īpašniekam, bet te..Nē, vēsi nēsā kā savas! Negribu jau būt veca, īgna vārna, bet nu... Sāks ar sprādzītēm, ar ko turpinās?

arī par lietām tas pats...es jau labāk nesākšu skaitīt,cik grāmatas,apģērbu utt. lietas neesmu dabūjusi atpakaļ pat pēc vairākkārtējas taujāšanas....nekremt man konkrēts gadījums,bet vnk gribēju pašausmināties,jo es pat plānotājā ierakstu-atdot Ievai 1 eur

laikam jau ar bērnību tas viss daudziem sākas- sāk ar sprādzītēm,turpina ar draudzeņu kleitām,vīriem...

Aizmāršība, ja atkārtojas, arī ir ļaunprātība. Ja zin, ka atmiņa slikta, var pierakstīt telefonā vai uz lapiņas.
Man nepatīk, ja aizņemas grāmatas, nemāku atteikt, kā teikšu-nedošu. Bet mūžīgi problēmas ar atdošanu, man jājūtas neērti prasot atpakaļ.

jā,grāmatas tiešām daudzi aizņemas un tad jālūdzas atpakaļ,tad atdod nospeķotas....laikam mans lādzīgās sirds limits ir izsmelts,jo neaizdodu gandrīz neko,izņemot lietas,ko tāpat mestu prom...

Man līdz šim šis nebija aktuāli, jo vienmēr visi visu atdeva, bet pirms mēneša draudzene palūdza, lai sakarā ar pēkšņu traģēdiju pārskaitu citai meitenei naudu viņas vārdā, uzrakstīju, ka, protams, izlīdzēšu, bet lai obligāti atdod pēc tam, jo man pašai šobrīd nav lieli ienākumi, piepelnos no mājām. Viņa teica, ka noteikti atdos, tad pagāja dažas nedēļas, tiekoties palūdzu lai atdod, viņa atkal pateica,ka atdos, neprecizējot, kad, lai gan devu skaidrus mājienus, ka vēlos, lai tūlīt atdod. Nākamajā dienā uzrakstīju, vai var tajā pašā dienā atdot, viņa visu dienu izvairījās, izdomājot visādas atrunas...Summa nav liela, bet tāda attieksme kaitina

Ir tāds teiciens, ka draugam var aizdot to (vai tik lielu naudas summu), ko nav žēl pazaudēt, tad aizdošana draudzību nebojās.

Hmmm...
Laikam man ir dīvains draudzeņu loks , bet mēs sīknaudu viena otrai neaizdodam, bet gan vienkārši iedodam un neviena neskaita cik eiro palikusi parādā. Parasti jau tā sīknauda tiek aizdoda/iedota tikšanās reizē, piemērām taksim vai samaksāts par pusdienām. Kaut kādi kokčiki bārā, draudzenei beidzās nauda nebeigsim jau tapēc ballēt. Man nav žēl naudas saviem draugiem un zinu , ka vajadzības gadījumā varu uz viņiem paļauties par visiem 100% un šādas attiecības ir vērtīgākas par visas pasaules naudu.