Psihoterapeits

Sorry, ka nesakarīgi uzrakstīju, bet problēmas būtība tāda - citi izsaka komplimentus, visam būtu jābūt labi, es arī jūtos tad labi(kad citi izsaka komplimentus, draugs greizsiržojās, ka citi skatās publiski uz mani, pamana), lLĪDZ BRĪDIM KAD redzu sevi bildēs! Ieslēdzās riebums pret sevi, dzīvi, depresīvs stāvoklis. Šausmīgi nepatīk bildēties, tikai tāpēc, ka baidos no rezultāta, kuru ieraudzīšu. Spogulī redzu citu cilvēku. Draugam, radiem, kam esmu norādījusi uz konkrētām, vairākām nepilnībām, kādas redzu - viņi to nesaredz. Nopietni apsveru plastisko, bet divreiz neizdevās realizēt - veselības problēmu dēļ. Varbūt nav lemts? Pirms tam gribētu tomēr parunāt ar psihoterapeitu. Sasāpējusies lieta, ilgi aktuāla.:-(

Pēc garajām brīvdienām ieteiktu pacelt šo tēmu, kad saradīsies meitenes atpakaļ. :-)

Ok... Pacelšu! Gaidu konkrētus ieteikumus. Laba psihoterapeita vārds, uzvārds, ir Rīgā?

Tu gribi pie sievietes vai vīrieša iet terapijā vai tam nav nozīmes?
Neesmu pati bijusi pie viņiem terapijā, bet citādā veidā zinu šos kā labus:
* Nikolajs Ščerbakovs
* Nikola Dzina
* Māris Briedis
Ieteikt varētu daudzus. Teorētiski ar tavu problēmu varētu palīdzēt tikt galā dažādu virzienu terapeiti.

Droši vien būtu muļķīgs jautājums vai esi mēģinājusi tikt galā ar to nevis ar terapeitu, bet pro fotosesijām, un arī ar tādu tekstu diez vai problēma būtu atrisināta..
Man ir mazliet līdzīgi, tikai vieglā formā..tāpēc es uztaisu labas bildes ko likt pretī sliktajām..
Ar pašapziņu viss kārtībā, bet arī man mēdz būt tādas bildes uzņemtas, ka liekas nu jesus, kā es vispār kādam varu patikt :D Un ja ietago piemēram, FB kādu bildi kur izskatos drausmīgi, es nevaru vienaldzīgi noskatīties, palūgšu izņemt tagu vai bildi vispār..
Bet reizēm izdodas tik smukas bildes, ka ir pretēji - liekas, nu kāpēc nevar katru dienu tik labi izskatīties :D bilde ir bilde..cilvēks ir cilvēks, galvenais, lai izskats nav pārāk augsta prioritāte, ka aizēno visu pārējo :)

Ja Tava sāpe ir tikai tas, kā tu izskaties bildēs, tad varu teikt, ka fotografēt vajag prast. ;)
Un arī fotografēties vajag prast. :)

Par to, ko un kā redzu un, ka neesmu apmierināta ar to, ka man uznāk depresīvs noskaņojums, kurš mani pavada dažreiz pat vairākas dienas pēc jaunas bildes ieraudzīšanas, kur es esmu... negribu vairs runāt. Jau daudzus gadus esmu par to runājusi ar saviem radiem, kuri vienkārši nesaprot, ar draudzeni, kurai likās, ka ir līdzīga problēma, bet tas nemaina manu vēlmi izmainīt sevi, ar draugu, kurš teica, lai neko nemainu, bet kad piedraudēju"Ja Tu man ko liegsi", tad es labāk izdarīšu ko vēlos, ar vai bez Tevis un arī ar psihologu reiz esmu runājusi, bet, manuprāt, viņa piesēja tam ne īsto problēmu. Visu manu redzējumu un depresīvo noskaņojumu, kad tāds ir nolika uz komplimentu trūkuma no tēva puses, to, ka viņš neuzaudzināja mani, bet mamma viena. Es gan negribu piekrist, nedomāju, ka viņa bija gana profesionāla vienkārši un pieķērās no mana kopstāsta vienai lietai uz ko to novelt.

Iegūglē body dysmorphia, izklausās pazīstami.
Cēloņi jebkurās psiholoģiskajām problēmām var būt dažādi, bet principā terapeitam būtu jāuzvedina tevi pašai atbildēt uz saviem jautājumiem, nevis konstatēt ir tā vai šitā un tā kā es teicu, tā noteikti ir pareizi. Varu rekomendēt Ilonu Kroni.

nerātnā - Sarežģīti, patiesībā. Bija laiks, kad bija pavisam traki, tad nepatika, ne bildēs, ne spogulī redzamais plus vēl likās, ka visi garāmgājēji uz ielas riebumā skatās uz mani. Protams, man teica, ka tas viss ir manā galvā. Un kaut ar mammu gāju un teicu - "Redzēji kā paskatījās?" Viņa neredzēja neko tādu, ko es saskatīju. Tagad nav tik traki. Es redzu, kad esmu neitrāla, kad kādam ir antipātijas un nereti redzu, ka patīku pretējam dzimumam. Bet neiet kopā realitāte ar to, ko redzu bildēs. Var būt tā, ka redzu, ka man smaida un esmu patīkama cilvēkam, bet bildē ieraugot domāju - kas tur var patikt, brīnums, ka man vispār ir draugs un, ka ar pirkstiem uz mani nerāda. :D Es nojaušu, ka tas viss ir galvā, jo ir arī dažādas dienas... Katru dienu sevi savādāk spogulī varu redzēt. Acīmredzot to ietekmē kaut kāda iekšējā pasaule... bet nevaru no tā tikt vaļā! Tad likās, ka vienkāršāk ir sakrāt lielu piķi un izmainīt visu, kas nepatīk man pašai, lai arī ko citi teiktu, bet labi zinām tos piemērus, kad cilvēkiem nevajadzēja plastisko, bet psiholoģisku palīdzību, bet ... iznāca... kaut kā tā. No tā baidos!
Un šie cilvēki ir reāli Body Dysmorphia slimības upuri. Es negribu tā... negribu sabojāt kaut ko, kaut man liktos, ka tā ir uzlabošana. Ja tā ir slimība, tad tā ir jāārstē, jo cilvēks redz ko citu un citi viņu pavisam savādāk!

katra - paldies! Painteresēšos par viņu, noteikti, jo es pirms tam vienkārši skatījos dažādas psihoterapeites, bet šī izskatās, ka tieši uz man svarīgu tematu specializējas, ir vismaz nedaudz ticamība, ka varbūt arī varētu palīdzēt.

Protams, tas viss ir galvā. Un Tu vari mainīt to, kas atrodas Tavā galvā. :)

P.S. Tas, kas atrodas galvā, nemainīsies no plastisko operāciju veikšanas. ;)

Okei,tagad redzu cik problēma dziļa :)
Nebiju dzirdējusi, ka ir LV kas specializējas tādā šaurā jautājumā.
Kognitīvi biheivoriālā terapija ir laba, ja vēlas mainīt domāšanas stilu, bet to var darīt arī citu skolu pārstāvji.
Jebkurā gadījumā laikam jau ir labāk, ja tas ir ārsts.
Jūtu līdzi un atvaino, ja mans komentārs bija tipiskais kaitinošais ko nācies dzirdēt iepriekš :)
No viena ievada nevar visu saprast. Redzu, ka arī pati saproti ko tev vajag un tas padoms tik tā, visādam gadījumam.

paulalala - Viss ok! Paldies arī par Taviem ieteikumiem, bet man laikam liekas, ka katras ieteiktais speciālists pēc apraksta netā varētu būt man atbilstošāks. Es nevienu no komentāriem šeit neuztvēru kā ko negatīvu. Visi, kuri izteicās centās palīdzēt. Nav tak par ko atvainoties.

Jā, Ilona ir riktīgi forša, viņa man ir ļoti daudz palīdzējusi... Katrā ziņā tu jau esi spērusi ļoti lielu un svarīgu soli, apzinoties, ka tev ir vajadzīgs profesionālis - tik daudzi nenonāk līdz šai apziņai un tas mani ļoti skumdina. Terapija tiešām palīdz - ja man dzīvē ir kāda liela nožēla, tad tas ir tas, ka es nesāku ātrāk meklēt palīdzību, kad man to vajadzēja. Veiksmi tev! Viegli nebūs, bet tas noteikti ir tā vērts! :-)

Super, liels paldies! Es parasti nenonācu pie "pareizajiem" slēdzieniem, laikam. Nu, joprojām jau nezinu kā ir pareizāk. Cenšos saprast. Dzīves situācijas piespiež. Sākot jau ar to, ka vairs nav depresīvas domas un vēl trakāk - domas par pašnāvību. Dzīve piespēlē cilvēku, kurš mīl Tevi, kāda esi! Ir daudz vieglāk. Gribēju operāciju, jau bija norunāts datums, sāpēja galva, aizdomīgas veselības problēmas, izmeklēja visu, viss it kā kārtībā! Bet lika aizdomāties- varbūt tomēr nevajag to operāciju? Vismaz pamēģināt pirms tam var citu ceļu? Un tagad man parādījās ticība, ka varbūt ir cilvēks, kurš man liktu noticēt, ka man nevajag sevī mainīt neko tādiem paņēmieniem, bet - dzīvošu,redzēšu, kā būs lemts! ;-) Nevar teikt, ka augstāki spēki nepastāv. Savādāk viss notiktu pēc mūsu prāta (ne vienmēr pēc mūsu prāta ir labākais iznākums ;) ).

man liktu noticēt, ka man nevajag sevī mainīt neko tādiem paņēmieniem

lasot Tavus komentārus, man izskatās, ka kaut kur dziļi sevī Tu šim jau esi noticējusi. :) Un kurš būs tas psihoterapeits or smth, kas vērsīs Tavu uzmanību uz to, tas vairs nav tik būtiski. :)