Laimīga bez vīrieša

:D :D
Un tas, ka ir vīrietis, tas vēl negarantē, ka būs sekss vai ka sekss būs patīkams. :-P :D :D
;) :)

Ja tajā laikā būtu 100% pārliecināta, ka tas normālais vīrietis un foršās attiecības būs (tā kā tagad), atslābtu un tiešām no sirds izbaudītu vientulību.

Bet tur jau tā lieta, ka autorei nav šādas pārliecības, jo viņa dzīvo tagad bez attiecībām, nevis atskatās uz pagātni, kur bija brīva, bet tagad ir attiecībās. Man šķiet, cilvēkam ir raksturīgas šaubas un bailes un tas teikums "tev ir tikai 26, tev viss vēl priekšā" nemierina, jo īpaši, ja citām draudzenēm 26 gados ir jau vīri un bērni vai vismaz stabilas attiecības. Neskaties uz citiem, dzīvo skatoties tikai uz sevi? Nu tā ir teorija, parasti cilvēki tomēr vismaz nedaudz salīdzina sevi ar citiem, jo īpaši facebook un instagram laikos, kad uz katra stūra ir laimīga pāra kopbilde.
Turklāt šeit citās diskusijās ir skanējis tas, ka radīt bērnu 30 gados ir garām, par vecu māte utt., es tā neuzskatu, bet tā kā esmu lasījusi šādus uzskatus, tad arī šis var būt spiediens tām, kas tā uzskata, atrast ātrāk savu partneri.
Vēl ar vecumu samazinās brīvo, foršo vīriešu skaits, kuriem nav pagātnes sieva un bērni.

Un tas, ka ir vīrietis, tas vēl negarantē, ka būs sekss vai ka sekss būs patīkams.

Nesaprotu, priekš kam tad veidot ar tādu vīrieti vispār kaut ko.

A kapēc tāda tēma uzpūsta? Jūs nelaimīgas ar saviem vīriešiem jeb nelaimīgas, kad bez vīrieša - pisties nav ar ko.
Es stipri šaubos, ka kādai nav ar ko pisties. Un apšaubu, ka kāda izvēlas sev sūdīgu vīrieti. Es tēmeju uz to, ka problēma ir kaut kāda neīsta, uzpūsta no nekā.

Nu tā ir teorija, parasti cilvēki tomēr vismaz nedaudz salīdzina sevi ar citiem, jo īpaši facebook un instagram laikos, kad uz katra stūra ir laimīga pāra kopbilde.

Tur jau sevī ir tā problēma, šis tieši paskaidro to. Pirmkārt, pamana un liek uzsvaru uz tieši šīm bildēm, ne aizraujas, piemēram, ar gastronomijas kontiem vai pērļošanas, vai kādiem citiem. Otrkārt, nu varēs ielikt arī uzķūnētu bildi, tas taču nenozīmē, ka būs 'laimīga'. Tās nav ķermeņa pamatvajadzības normas. Treškārt, ko mēs zinām, kādi tie pāri, un ir daudz video, kur atspoguļo šo foto tapšanu kā saka ''aiz kulisēm''. Tas, ka ir kaut kāds sabiedrības spiediens un iespējams pat no tuviem cilvēkiem, tas jā, visiem patīk līst citu dzīvēs lielākā vai mazākā mērā.

Nu tad mācies būt laimīga arī viena. Draudzenes? Hobiji? izklaidējies. Dari lietas, kas tev uzlabo garastāvokli.

Nespējai būt laimīgai (vai vismaz ne-nelaimīgai) bez vīrieša ir liels mīnuss - stipri palielinās iespēja ielekt neveselīgās attiecības, kurās bez zaļajam izmisuma brillēm nekad neiekultos.

Ļoti piekrītu 57days.
Atkal būšu skarba, bet uzskatu, ka sieviete, kas nav nobriedusi kā pašpietiekama personība, nevar būt laimīga attiecībās. Pat, ja izdosies atrast vīrieti, šī sieviete manā skatījumā tik un tā pildīs otršķirīgu zeķu mazgātājas funkciju.
Es arī 17-22 gados nenormāli pārdzīvoju katras neizdevušās attiecības, raudāju, dzēru nervu zāles. Bet tiku pie normāla vīrieša, veselīgām un ilgtspējīgām attiecībām tad, kad kļuvu pašpietiekama. Nedomāju, ka tā ir nejaušība. Zinu arī sievietes, kas pat 50 gados nav pašpietiekamas kā personības (nerunāju par materiālo neatkarību vai prasmi izlikt flīzes patstāvīgi, tas ir kas cits).
-
Autorei ieteiktu iepazīt sevi un iemācīties būt laimīgai ar sevi, nevis grābt pirmo pretimnācēju, lai tikai ir vīrietis blakus.

Man ir bijušas vairākas attiecības, bet vienmēr jutu atvieglojuma sajūtu, kad tās beidzās. Mana nervu sistēma nav radīta tām pieslīpēšanām, trūkumu pieņemšanām, strīdiem, bet tā ir mana medicīniskā īpatnība. Gribas fizisku tuvību- ir, gribas izkratīt sirdi vai palīdzību- ir, gribas iet uz restorānu- arī ir ar ko. To un daudz ko var iegūt bez attiecībām. Nu, vienīgais mīnuss ir vientuļās vecumdienas.

Artija Manuprāt tev ar savien distonijām un ģīboņiem vajadzētu būt nedaudz prātīgākai un mazāk bīdīt mākoņus ar deguni. No neveselīgām sievietēm pat man neērtuma savūta uzmetās. Varbūt drāžama esi bet distoniskus bernu neviens vīrietis sev nevēl.

Blacsmith, tas nepārdzimst un ar to nepiedzimst, gluži tāpat kā ar depresiju, tā nav kkāda šizofrēnija, bet stresa pārkarsēts stāvoklis, arī Renāram Kauperam tā ir un daudzām aktrisēm. Tas tā. Bet attiecīgi tieši šī stāvokļa dēļ attiecības veidot nevar, jo lai atgūtos nedrīkst būt nesaskaņas un divu cilvēku dzīvošana kopā tomēr ietver strīdus utt. Tādēļ jāiet emocionāli daudz vieglākais ceļš un tās ir draudzības vai nenopietnas attiecības.

Artija, manuprāt, tev ir slims viedoklis, ja uzskati sevi par tik nepilnvērtīgu, ka nevari izveidot attiecības. Ok, tu varbūt tāda esi, bet uz citiem cilvēkiem ar tādām slimībām gan nav jāvispārina, ka viņi nevarot izveidot normālas attiecības - viņi var.
P.S. Depresijas viens no rašanās veidiem ir iedzimtība.

P.S. Depresijas viens no rašanās veidiem ir iedzimtība.

Kādas muļķības. :D Var būt depresīva vide, kur bērns neko citu nav redzējis - iemācās tādu uzvedību, kā risināt lietas, reaģēt, kā uztvert pasauli -, tad to tā kā sauc par to, jo cilvēki citādāk nesaprot, bet tas nepārdzimst kā slimība. :D

Meowth, tu mani īsti nesaprati :) kopš man pusgadu jau šis ir, tas izpaužas tā, ka, atliek kādam/kādai ko sliktu pateikt, piemēram: "vai tu piededzināji pannu?" un es esmu kā uz peldoša kuģa, viss līgojas pēc tam vairākas stundas. Tiklīdz mani kkas sāk kaitināt, aizvainot, sadusmot, likt nobīties, strīdēties un vēl daudzas citas ne tik pozitīvas emocijas, tā man visa diena pēc tam ir norakstīta. Bet tas ir man individuāli un es zinu, ka reti kuram citam VD izpaužas tieši tā.

Artija, bet ir jau vīrieši, kuri neko nepārmet un nerīko kašķus. Tev tādu vajag. Ja pati neesi skandāliste, nav grūti tādu atrast.

Nu, cik es esmu lasījusi, depresijai ir tomēr ir zināma daļa iedzimtības faktora.

Pirmām kārtām tev ir jāiemīl sevi, savu dzīvi tādu, kāda tā ir tagad. Tad, kad tu to izdarīsi, tad tikai pie tevis atnāks kāds, kas arī tāds būs - laimīgs pats par sevi. Uz šo brīdi tu vari piesaistīt tikai vīriešus ņuņņas vai greizsirdīgos vai vēl kādus ar novirzēm, jo pati neesi līdzsvarojusi sevi. Lai iegūtu attiecības un vispār mainītu savu dzīvi, vispirms ir jāmaina pašai sevi! Un nekā citādāk. Neviens no malas mūs nevar padarīt ne laimīgus, ne nelaimīgus. To mēs darām paši. Sapratīsi šo, viss nokārtosies.

Man gan šķiet, ka ilgstoši būt vecmeitai un lozungi 'esmu laimīga bez vīrieša ', 'man nav vajadzīga otrā pusīte, esmu viens vesels ', 'es ierados viena uz šīs pasaules un mierīgi varu tā arī dzīvot 'u.c. ir sevis mānīšana, jo sieviete saprot, ka ir nelaimīga, bet ir taču sevi kaut kā jāuzmundrina, lai visu laiku neraudātu spilvenā. Veidot romantiskās attiecības ir dabiski un vajadzīgi, visiem vajag atbalstu, mīļumu, seksu, plānus par ģimenes veidošanu utt. Hobiji, mājdzīvnieki, draugi ir labi, bet tas nevar aizstāt garīgo un fizisko mīlestību, kas ir attiecībās. Protams, nevar būt tā, ka bez vīrieša esi nulle bez savām interesēm utt., bet normālās attiecībās jau tā nemaz nav. Tā kā man šķiet, ka, esot vienai, izjust otra cilvēka trūkumu ir normāli un nekas nepalīdzēs ilgstoši nekas cits kā nākamo attiecību izveidošana. Īslaicīgi, protams, aizrautīgs hobijs vai vienas nakts sakari var likt aizmirsties.
Sterotipiskā domāšana visās malās. Visi cilvēki ir vienādi, visiem vajag to pašu, ko man, lai būtu laimīgi un ja jums laimi nes kas cits, nevis attiecības, tātad mānat sevi un īstenībā esat nelaimīgi, jo es pazīstu jūs labāk, nekā jūs paši pazīstat sevi.

Pilniigi piekriitu KindaPsycho.. Ir pilniigi garaam iedomaaties, ka visi cilveeki ir vienaadi un, ja vinji nepiekriit tavam viedoklim vai dziives uzskatiem, tad vinji sevi meegjina apmaaniit...
Mees visi esam tik dazaadi, ar savu raksturu, dziives pieredzi, "bagaazu". Nu nav visaam sievieteem taa, ka vinju dziive nav piepildiita bez viiriesa, gjimenes un beerniem..
Labi, es nevaru gluzi spriest kaa ir tad, ja tev vispaar nav nekaadu attieciibu ar viirieti, bet es, esot attieciibaas, kuraas nedziivojam kopaa, neplaanojam kopiigu naakotni un gjimeni, juutos vislabaak.. Esmu paaris reizes meegjinaajusi dziivot kopaa ar savu viirieti, esmu bijusi par saderinaajusies, bet tas viss mani taa spieda nost, ka vienmeer esmu aizbeegusi, ja attieciibas paliek paaraak nopietnas.
Mani nebiedee vecumdienas bez beerniem un mazbeerniem.. Zinu, ka nebuusu pilniigi viena, man apkaart taapat buus cilveeki, ar kuriem laiku pavadiit.. Da kaut vai pansionaataa dziivosu un tur balliites organizeesu. :-D Galvenais, lai ir laba veseliiba, par paareejo man nospljauties.

Tev ir jākļūst vajadzīgai pašai sev, tikai tad tu būsi vajadzīga kādam citam. Un, manuprāt, šai sajūtai vispār nav nekādas saistības ar materiālām lietām un kaut kādiem hobijiem. Es šo sajūtu, kāda šobrīd ir autorei, "izārstēju" intensīvas sevis, savu domu un uzvedības analīzes un apzināšanas rezultātā. Un jā, tikko tu seko savām domām, izslēdz negatīvās domas, sāc domāt laimīgas domas un izvēlies citas reakcijas un uzvedības modeļus, dzīve tiešām mainās un dzīvē ienāk citi adekvāti cilvēki.

Artija - jā, pārpratu, atvaino!
Ja vien tu pati gribētu un būtu gatava, noteikti varētu atrast kādu pacietīgu, nekonfliktējošu vīrieti vai pati mainīties, piemēram, lietojot zāles sevi kontrolēt. Bet ja labi tāpat, tad labi. :)