Laimīga bez vīrieša

Daenerys1

Es jutos ļoti laimīga, kad dzīvoju viena, tikai tad to nenovērtēju.

Tieši tā, viegli ir runāt, ka tu biji laimīga tad, kad biji viena brīdī, kad tev jau ir attiecības un zini, ka šonakt pusdienosi/brauksi kaut kur/iesi gulēt ar savu mīļoto. :) Man tas šķiet neobjektīvi, jo tagad tu zini, ka esi attiecībās un vari tikai atminēties par to, kā bija tad.

*šodien :D

Vēl jau vecums - 22 un 26 gadi tomēr nedaudz atšķiras, jo, ja domā par nākotni un saproti, ka viss nenotiks acumirklī - iepazinies, pēc 5min dzīvo kopā stabilās attiecībās, tad visas kopdzīves/precību/bērnu utt lietas atceļas uz vēlāku laiku.

Meowth, viss ir subjektīvi.
Tie 2,5 gadi bez vīrieša, toties vienai pašai atsevišķā dzīvoklī man bija viens no skaistākajiem dzīves posmiem. Pašreizējā situācija man arī ļoti patīk, bet es to nespēju tā kritiski no malas novērtēt.
Salīdzinājumam, piemēram, atceroties savu laimes izjūtu un dzīves kvalitāti 16-19 gadu vecumā, man tas laiks šķiet vienkārši briesmīgs. Nekad vairs negribētu atgriezties tajā dzīves posmā. Un nekas tāds jau tad nenotika, ne man kāds mira, ne es slimoju.

Tie 2,5 gadi bez vīrieša, toties vienai pašai atsevišķā dzīvoklī man bija viens no skaistākajiem dzīves posmiem.

Skaisti bija tāpēc, ka biji bez vīrieša, jeb tāpēc ka biji 22 gadus jauna un vīrieši rindā stāvēja pie mājas durvīm?

Jebkuram cilvekam ir jamak but paspietiekamam un laimigam pirmkart pasam ar sevi. Citadi veidojas neveseliga piekersanas un citas problemas.

Skaisti bija tāpēc, ka biji bez vīrieša, jeb tāpēc ka biji 22 gadus jauna un vīrieši rindā stāvēja pie mājas durvīm?

Tāpēc, ka pirmoreiz dzīvē varēju darīt visu, ko gribu, kā gribu un cik gribu, bet vīrieši rindā nestāvēja. Es to 2,5 gadu laikā pat ne uz vienu randiņu neaizgāju.

Cilvēkam ir jābūt laimīgam ar sevi, citādi attiecības ir tikai apmāns. Tie ir māņi, ka, ja sastapsi un izveidosi attiecības, nu jutīsies labi. Ja nevar sevi organizēt, piepildīt, aizraut, tad attiecībās ar laiku līdīs ārā visādi sīkumi, kas attiecības nobrucinās, jo idille vairs nebūs tāda kā izsapņota, jo pašam nemanot, to noposti. Tu jau vari nemanīt, ka sāc otru uztvert kā sevi, ne kā individuālu cilvēku, jo īstenībā tev pašam nav šīs pašnoteikšanās. Jā, tās ir atrunas, ka nevaru viena, katram ir būtībā savas lietas darāmas. Reāli mēs visi bijām un būsim vieni, jo var jau sapņot, ka atnāks kāds, kas sakārtos visu tavā vietā, bet vai tu tiešām gribi būt atkarīga kā mājdzīvnieks no kāda, tikai lai būtu ilūzija, ka beidzot neesmu viena.

Es varbūt esmu novirze no normas, bet es četrus pieaugušās dzīves gadus biju viena, un biju ļoti, ļoti laimīga. Godīgi. Kaut kādā ziņā laimīgāka, nekā esot attiecībās (un man ir foršas attiecības). Neraudāju spilvenā ne tikai "visu laiku", bet "nekad". :D Arī vīriešus apzināti nemeklēju, jo ļoti izbaudīju to brīvību. Jā, kad satiku draugu, man bija 22. Bet arī tagad esot vienai - 26 gadu vecumā -, es justos laimīga. Es gan saprotu arī to, ka ir sievietes, kam ģimenes ligzdiņa ir vajadzīga vairāk kā citām.

OK, es saprotu, ka viss ir subjektīvi, bet es izsaku savas domas.

Reāli mēs visi bijām un būsim vieni, jo var jau sapņot, ka atnāks kāds, kas sakārtos visu tavā vietā, bet vai tu tiešām gribi būt atkarīga kā mājdzīvnieks no kāda, tikai lai būtu ilūzija, ka beidzot neesmu viena.

Ar tādu domāšanu tad arī draugus un radus nevajag. :) Cilvēks ir sociāla būtne, kāpēc jūs cilvēka būtību gribat pataisīt par asociālu?

Nu, man personīgi tas šķiet ļoti skumji, ja cilvēks nespēj būt laimīgs bez kāda blakus.

Neviens jau nesaka, ka attiecības vispār nevajag. Un būt bez vīrieša nenozīmē ielīst 4 sienās, nevienu neredzēt un nesatikt. Tos pašus vīriešus var satikt visu laiku, ja nu nav galīgi vieni vienīgi sieviešu kolektīvi. :) Bet nu runa jau ir par tādas dziļi personīgas lietas kā "laime" uzlikšanu uz cita cilvēka pleciem. Kad nu atnāks tas princis, tad tik būšu laimīga! Manuprāt, neveselīgi. Bet nu es arī neesmu Uģa Kuģa auditorija.

Ar tādu domāšanu tad arī draugus un radus nevajag. Cilvēks ir sociāla būtne, kāpēc jūs cilvēka būtību gribat pataisīt par asociālu?

Es domāju, ka no radiem arī nevarētu ''prasīt'' tās lietas. Sociāla būtne - ejam uz veikalu, mācāmies, strādājam, ejam uz kursiem, ēdam ēdnīcā - visur nemitīgi mums ir apkārt cilvēki, ir paziņas ar ko socializēties, tā nav otras pusītes mānīšana, bet Sabbbaa raksta par savu pašnoteikšanos, tas ir jāsasniedz katram pašam.

Man gan šķiet, ka ilgstoši būt vecmeitai un lozungi 'esmu laimīga bez vīrieša ', 'man nav vajadzīga otrā pusīte, esmu viens vesels ', 'es ierados viena uz šīs pasaules un mierīgi varu tā arī dzīvot 'u.c. ir sevis mānīšana, jo sieviete saprot, ka ir nelaimīga, bet ir taču sevi kaut kā jāuzmundrina, lai visu laiku neraudātu spilvenā. Veidot romantiskās attiecības ir dabiski un vajadzīgi, visiem vajag atbalstu, mīļumu, seksu, plānus par ģimenes veidošanu utt. Hobiji, mājdzīvnieki, draugi ir labi, bet tas nevar aizstāt garīgo un fizisko mīlestību, kas ir attiecībās. Protams, nevar būt tā, ka bez vīrieša esi nulle bez savām interesēm utt., bet normālās attiecībās jau tā nemaz nav. Tā kā man šķiet, ka, esot vienai, izjust otra cilvēka trūkumu ir normāli un nekas nepalīdzēs ilgstoši nekas cits kā nākamo attiecību izveidošana. Īslaicīgi, protams, aizrautīgs hobijs vai vienas nakts sakari var likt aizmirsties.

Sterotipiskā domāšana visās malās. Visi cilvēki ir vienādi, visiem vajag to pašu, ko man, lai būtu laimīgi un ja jums laimi nes kas cits, nevis attiecības, tātad mānat sevi un īstenībā esat nelaimīgi, jo es pazīstu jūs labāk, nekā jūs paši pazīstat sevi.

Sabbbaa, iesaku veltīt tagad laiku sevis mīlēšanai, iepazīsti sevi no jauniem apvāršņiem.. hobiji, jauni talanti utt. Kā Tev ir ar draudzenēm? Pavadi ar viņām laiku.. vai arī paplašini paziņu loku. Pavadi laiku arī ar cilvēkiem, ar kuriem kopā labi :)

Sociālai būtnei vajag arī fizisku mīļumu, ko nesniedz nekādi "aizej uz kursiem un satiec tur cilvēkus". Es saprotu, ka ir aseksuāli cilvēki, bet fiziskais mīļums neietver tikai seksu, tie ir arī pieskārieni, apskāvieni utt.

Draugi, vecāki, brāļi, māsas, bērni, citi radi, paziņas, mājdzīvnieki utt. - vīrietis, jā, sekss, bet tas nav par autores tēmu, nevajag jaukt šīs lietas kopā.

Seksa zinjaa jau arii var bez viiriesa izliidzeeties! :-D:-D

Kad dzīvoju viena, vienīgā lieta, kas mani darīja bažīgu, bija tā, ka es palikšu forever alone, ka man nekad nekad nebūs vīrieša, jo to nu gan es negribēju - negribēju novecot viena, piemēram. Smieklīgi, ka es par to domāju 22 gados, bet jā. Ja tajā laikā būtu 100% pārliecināta, ka tas normālais vīrietis un foršās attiecības būs (tā kā tagad), atslābtu un tiešām no sirds izbaudītu vientulību. Man vispār ļoti patika dzīvot vienai. Es gribēju randiņattiecības, ne kopdzīvi. Iegrozījās uzreiz kopdzīve, bet neko nenožēloju. :-D

Seksa zinjaa jau arii var bez viiriesa izliidzeeties!

Liidere oj oj, tas gan izklusās pēc pieredzējušas sievietes domām.:-D:-D