Ir baigi svarīgi nostāties finansiāli stabili uz savām kājām. Vismaz man tas bija ļoti svarīgi. Es vairāk vai mazāk patstāvīgu dzīvi uzsāku 19 gadu vecumā, kad pārcēlos studēt uz Rīgu, sākumā gan kopmītnēs, bet nu var teikt patstāvīgi, jo pie vecākiem braucu ļoti reti un kopmītnes saucu par mājām. No 22 gadiem sāku īrēt dzīvokli viena pati, jo tad arī jau to varēju atļauties. 19-21 gadā bija visādas randiņattiecības, viens, otrs, bet ne ar vienu nebija nekas nopietns. No 22 līdz 24 gadiem dzīvoju viena un biju brīva, un 24 gados uzsāku pirmās nopietnās attiecības ar kopdzīvi, kas man ir joprojām. Godīgi sakot, man ļoti patika dzīvot vienai! Tā ir tāda brīvība un neatkarība! Absolūti nav jārēķinās ne ar vienu, izņemot kaķi. Nav laika kaut ko sakārtot - nekārtoju, gribas ar draudzenēm aiziet iedzert - eju, nav jājautā otram, vai viņam ir kādi plāni. Ēdienus gatavoju tikai sev, nebija jārēķinās ar to, ka otram var negaršot kaut kas. Bija vieglāk par vieglu ievērot diētu, tagad tā nav.
-
Protams, kad dzīvoju viena, man gribējās blakus otru cilvēku un tagad novērtēju to, ka man tāds ir, vīrietis manu dzīves kvalitāti ir cēlis, piemēram, aicina vairāk kustēties, iedrošināja nopirkt mašīnu, palīdz mājas darbos, labprāt aizved/atved uz draudzeņu ballītēm, organizē šašliku cepšanu, utt., bet atzīšu, ka ir arī ļoti daudz priekšrocību dzīvojot vienai. Ieteiktu saskatīt tās pozitīvās lietas, kas ir, dzīvojot vienai pašai, un novērtēt tās tagad, jo pēc tam to vairs nebūs.
-
Man gan jāsaka, ka ar vīrieti paveicies, kurš no rītiem neceļ augšā, neskatās sporta spēles un pie kura visu laiku netusē kaut kādi draugi, a ja vēl tāds vīrietis trāpītos, es laikam gribētu nošauties.
232
