Krustvecāku izvēle

Mēs taisījām krustabas, kad meitai bija 8mēneši. Izvēlējāmies tuvākos draugus, kas ir tikpat kā ģimene'.

vecums atkarīgs no taviem reliģiskajiem uzskatiem... attiecīgi vai bērns izvēlas savu reliģiju vai tev ir tiesības to noteikt...
Cilvēku izvēle ir tāda, kā laimes spēle... ir draugi ar kuriem attālināsies, bet ir piemēram māsas un brāļi, kuri, ja nedosies uz citām valstīm, vienmēr būs blakus...

Mazo laikam kristīsim nākošā gada vasarā. Krustvecāki būs mūsu vedēji - mana labākā draudzene un vīra labākais draugs. Kā uzrunājām? - Vienkārši nostādījām fakta priekšā :-D

Manuprāt, liela kļūda ir meklēt primāri pēc tā, kurš ir iesvētīts baznīcā. Ja vecākiem ar izvēlētajiem krustvecākiem nav īsti nekādu attiecību reālajā dzīvē, tad nevar cerēt, ka pēc kļūšanas par krustvecākiem kaut kas baigi mainīsies. Ja cilvēki ir ļoti tuvi ģimenei, tad gan jau nebūtu arī problēmu viņiem iziet iesvētes kursus, lai varētu kļūt par krustvecākiem.
Bet vispār, Manuprāt, krustvecāku būšana jau sen ir zaudējusi savu sākotnējo nozīmi.

Krustvecākus izvēlēsimies no ģimenes vistuvākajiem, kuri visbiežāk ir kopā ar mūsu bērnu, veido kontaktu ar viņu, mīl teju kā savu bērnu, un ja nu kas ar mums notiek, lieku uz sirds roku ka spētu šiem cilvēkiem uzticēt savu bērnu, un zinu ka vienmēr viņi būs blakus, jo ir tuvi ģimenes locekļi.
Manis pašas krustvecāki ir kaut kādi mammas draugi, sen vairs nekomunicējam, tā es gan neizvēlētos!

Radi nav nekāds garants tam, ka būs labi krustvecāki. Mani ktustvecāki ir tēta brālis ar sievu. Viņi izšķīrās un ar krustmāti komunicējusi vairs neesmu. es teiktu, ka tā ir krustmātes atbildība uzņemties iniciatīvu. ar krusttēvu reizēm satiekamies kādos svētkos, bet nevarētu baigi teikt, ka mums ir kkādas attiecības.

Jā, radi nav garants labiem krustvecākiem. Es savu krusttēvu, radinieku, esmu redzējusi pāris reizes dzīvē. Mani vecāki ar viņu, sevišķi pēdējā laikā, regulāri komunicē telfoniski, toreiz, kad viņu pieaugušā vecumā satiku, man viņš likās ļoti foršs onkulis, bet - - - nu nav man ar viņu kontakta nekāda.

Piekrītu, ka radinieku izvēle krustvecāku lomai nenozīmē, ka viņi būs. Krusttēvs man ir tāli tāls radinieks, bet viņu neesmu redzējusi jau pat nezinu cik gadus, krustmāte ir mammas māsa, bet jau gandrīz 7 gadus neesmu ne runājusi, ne redzējusi, jo 20+ gados uzzināju, cik liels naids viņai pret mani ir.
--
Manam bērnam krustvecāki nav radinieki, jo mums nemaz nebija, no kā izvēlēties. Krusttēvs būtu, bet krustmātes gan nē. Bet es tomēr uzskatu, ka krustvecākiem ir jābūt precētam pārim. Kristības notika tieši pusgadiņa jubilejā. Būtu gribējuši arī ātrāk, bet mums ir ziemas bērns, tāpēc gribējām sagaidīt siltāku laiku.

Es gan izvēlētos tuvus radus, jo saviem tuvākajiem radiniekiem ļoti uzticos. Noteikti precētu pāri vai tādus, kas ir ilgi kopā, nevis knapi pirmo mēnesi.
Īsti nekad neesmu sapratusi to izvēli, kad krustmāte ir kāda sievietes draudzene un krusttēvs ir kāds vīrieša draugs, bet abi savā starpā labi, ja paziņu līmenī pazīstami. Viena mana draudzene tā izdarīja. Man šķiet, ka krustvecākiem tomēr ir jābūt pārim, jo ja ar mani kaut kas notiktu, tad... ko tie divi nekādi nesaistītie cilvēki(kuriem katram varbūt pat jau būtu sava otra puse) darītu ar manu bērnu? Svaidītu no vienām mājām uz otrām? Savā starpā kasītos par to vienīgā aizbildņa vietu? Piespiedu kārtā precētos? Kaut kā... stulbi.
Es izvēlētos uzticamu pāri no tuvākajiem radiniekiem. Arī mani krustvecāki ir no tuvākajiem radiniekiem un viņi man visu dzīvi ir bijuši kā otrie vecāki. Gribētu arī savam bērnam tāpat.

krustmāte ir mammas māsa, bet jau gandrīz 7 gadus neesmu ne runājusi, ne redzējusi, jo 20+ gados uzzināju, cik liels naids viņai pret mani ir.

Es kā ziņkārīgs bērns vienmēr gribu uzzināt par ko pieaugušam cilvēkam var rasties tāds naids pret bērnu (minu, ka viņai šīs antipātijas neradās kad tev bija 20+). Bet nu saprotu, ka gan jau pārāk personiski, lai to tā forumā rakstītu.
- - -
Par tēmu.
Es neesmu kristīta, jo mamma gaidīja, kad viņas brālis aprecēsies, jo arī uzskatīja, ka krustvecākiem jābūt precētam pārim. Rezultātā, kad viņas brālis aprecējas, es biju vecumā, kad man būtu jāapmeklē tā svētdienas skola. Un tad jau mamma saprata, ka nav nekāda starpība nokristīt tagad, vai vēlāk. Tā nu es paliku bez krustvecākiem, un savā ziņā jūto pateicīga. Jo nevēlētos mammas brāļa sievu par krustmāti, un pieaugot pati varēju iepazīt reliģijas un man tas netika "uzspiests".

Tā kā neesmu ticīgā, man krustvecāki šķiet vnk tāda jauka padarīšana bez iemesla. Par šo:

Man šķiet, ka krustvecākiem tomēr ir jābūt pārim, jo ja ar mani kaut kas notiktu, tad... ko tie divi nekādi nesaistītie cilvēki(kuriem katram varbūt pat jau būtu sava otra puse) darītu ar manu bērnu?

Tieši labāk, ja negribētu/nevarētu paņemt krustmāte pie sevis bērnu kaut kādu iemeslu dēļ, tad būtu iespēja pajautāt krusttēvam.

darītu ar manu bērnu? Svaidītu no vienām mājām uz otrām? Savā starpā kasītos par to vienīgā aizbildņa vietu? Piespiedu kārtā precētos? Kaut kā... stulbi.

Nu lūk, šī ir tā seno laiku nozīme krustvecākiem. Mūsdienās tā nenotiek. Vecāku nāves gadījumā juridiski krustvecākiem nav itin nekādu tiesību un pienākumu.
Mans vīrs ir krusttēvs radu bērnam, kura māte paziņoja, ka, tā kā mēs varot agri vai vēlu izšķirties, tad neņems mūs kā pāri (bijām precēti), bet tikai manu vīru ņems par krusttēvu. Ģimenē es esmu tā, kas parasti parūpējas par visām radu/draugu jubilejām, dāvanām, tusiņiem, ciemos braukšanām un ciemos aicināšanām, bet vīram jau sākumā pateicu, ka par savu krustbērnu viņam jārūpējas pašam. Es neliekos ne zinis. Rezultātā - vīrs nedara itin neko, bet krustbērna vecāki dusmīgi uz mani par to, ka viņa bērnam netiek ne dāvanas, ne ciemos braukšanas, nekā. (t)

Vecāku nāves gadījumā juridiski krustvecākiem nav itin nekādu tiesību un pienākumu.

+
Man šķiet, ka arī senāk nebija nekādu rakstisku tiesību krustvecākiem, tā taču ir tikai baznīcas lieta.

Mans vīrs ir krusttēvs radu bērnam, kura māte paziņoja, ka, tā kā mēs varot agri vai vēlu izšķirties, tad neņems mūs kā pāri (bijām precēti), bet tikai manu vīru ņems par krusttēvu. Ģimenē es esmu tā, kas parasti parūpējas par visām radu/draugu jubilejām, dāvanām, tusiņiem, ciemos braukšanām un ciemos aicināšanām, bet vīram jau sākumā pateicu, ka par savu krustbērnu viņam jārūpējas pašam. Es neliekos ne zinis. Rezultātā - vīrs nedara itin neko, bet krustbērna vecāki dusmīgi uz mani par to, ka viņa bērnam netiek ne dāvanas, ne ciemos braukšanas, nekā.

Ja godīgi, man šķiet stulba jūsu pāru uzvedība. :D Varbūt tāpēc, ka man krustvecāki nav pāris, viņi savā starpā ir brālēns un māsīca, un nevaru iedomāties, ka krustmātes vīrs tagad būtu saīdzis uz maniem vecākiem un nepiedalītos, piemēram, apdāvināšanā. :D :D

Meowth, tur tas stāsts ir daudz dziļāks, negribu iedziļināties detaļās. Pašā sākumā es ļoti centos un gādāju dāvanas un pārsteigumus utt., bet tur vēl viskaut kas notikās, kas lika man pārstāt to darīt. Bet fakts kā tāds, ka es nevienam pilnīgi neko sliktu nedaru! :) Es ļauju vīram izpausties. Viņš ir krusttēvs - tā ir viņa atbildība.

Man liekas ļoti neforši, ka par krustvecākiem izvēlas cilvēkus, kas nav pāris vai pāri, kas ir kopā tikai dažas nedēļas vai mēnešus. Man tā liekas necieņa gan pret abiem krustvecākiem, gan pret viņu otrajām pusēm. Tas tāpat kā, kad par vedējiem ņem neprecētu pāri. Un ko tad, kad atbrauks abi krustvecāki ar otrajām pusēm ciemos pie sava krustbērna, kā viņi visi jutīsies? Domāju, ka neveikli un nevienam nebūs patīkami. Lai gan otrās puses jau droši vien bērna vecāki negribēs redzēt.

freya
Dīvaini cilvēki, pasi tevi negribēja par krustmāti, bet tagad dusmojas. Lai dusmojas uz krustēvu.

Lovisa

Un ko tad, kad atbrauks abi krustvecāki ar otrajām pusēm ciemos pie sava krustbērna, kā viņi visi jutīsies?

Un kāpēc lai viņi justos slikti? Es tagad tikai tā iedomājos. Nu, piemēram, iepazinos es ar jaunu puisi. Viņš ir krusttēvs sava brāļa bērnam, krustmāte ir viņa brāļa sievas māsa. Kāpēc lai es par to justos slikti?! Nevaru iedomāties nevienu racionālu argumentu.

Lai gan otrās puses jau droši vien bērna vecāki negribēs redzēt.

Un kāpēc lai vecāki negribētu redzēt otrās puses??

Un ko tad, kad atbrauks abi krustvecāki ar otrajām pusēm ciemos pie sava krustbērna

nē, šitas nav neērti :-D Neērti ir tad, kad Tavs vīrs ir krusttēvs un krustmātei nav otras pusītes un jūs abi aizbraucat uz bērna jubileju, kurā ir tikai 2 vecāki, 2 krustvecāki, bērns un Tu. Un krustvecākiem ir noorganizēta fotosesija ar bērnu un tikmēr Tu sēdi kā piektais ritenis tur :-D :-D :-D

Man joprojām šķiet pilnīgi bērnišķīgi apvainoties par to, ka kādu neuzaicina būt par krustvecāku, bet viņa otro pusīti - uzaicina. Man pašai šāda situācija nesagādātu problēmas, ja mans vīrietis būtu krusttēvs kādam bērnam, brauktu ciemos, meklētu dāvanas un dāvinātu kopā tāpat kā tā vīrieša brāļa, brālēna uc radu bērnam, piemēram. Tāpat fotosesijas situācija šķistu normāla - galvenais tur ir BĒRNS, nevis krusttēva sieviete. Šķiet, ka pieaugušie aizmirst, ka krustvecāku būšana ir par un ap bērnu, nevis saviem ego un jocīgajām vēlmēm.