Mana pirmā vienatnes diena iet uz beigām. Visu ko padarīju, nevar teikt, ka galīgi noluņoju :-D
Vispār arī šādas tādas pārdomas par dzīvi raisās... Saprotu, ka darbs laikam ieņem pārāk lielu vietu dzīvē, jo ir tā, ka ikdienā (darbadienās) nekam citam vispār enerģijas nepaliek. Darbs man patīk, bet tas izsūc.
Izlasīju Santā rakstu par īsto dzīvi. Doma tāda, ka mūsdienās "īstā dzīve" jau ir lozungs, patēriņa prece būtībā, uz ko komercija pelna. Bet fakts ir tāds, ka tā īstā dzīve ir nevis aiziet no darba un sākt audzēt aitas (rakstā bija tāds piemērs), bet tā, ko mēs tagad dzīvojam - un tā ir gana laba, īsta un reāla. Visi nevar aiziet no darbiem un sākt dzīvot "īsto dzīvi", kāpjot kalnos, aizbraucot uz Indiju meditēt vai sākot audzēt puķes laukos. Īstā dzīve ir tās darbadienas, rutīna, naudas pelnīšana, īsās brīvdienas, enerģijas sasmelšanās vasarā un tad gara "izdzīvošana" tumšajā sezonā. Šobrīd vairāk nekā jebkad gribas vasaru, kaut parasti mani aukstā sezona tā nenogurdināja.