Ienīst darbu?

Jā, ir tāda pieredze. Pat vairākkārtēja. Darbs tika nomainīts. Ir gadījies, ka arī kopā ar nozari.
Precizēšu - varbūt ne gluži ienīšana, bet nevēlēšanās turpmāk veikt konkrētos darba pienākumus ētisku vai racionālu iemeslu dēļ.

Man ir vairāki darba pienākumi, kuri riebjas. Par laimi, laiks to veikšanai neaizņem vairāk par 5%-10% no visa darba laika, pārējie darba pienākumi šķiet OK, tā ka sadzīvoju. Neticu, ka eksistē tāds superideālais darbs, kur visi darba pienākumi izraisa sajūsmu.

Par laimi, laiks to veikšanai neaizņem vairāk par 5%-10% no visa darba laika, pārējie darba pienākumi šķiet OK, tā ka sadzīvoju. Neticu, ka eksistē tāds superideālais darbs, kur visi darba pienākumi izraisa sajūsmu.

Nez, ko Tu teiktu, ja no Tevis neatkarīgu iemeslu dēļ šomēnes tie būtu 5, nākošmēnes 10, pēc pusgada 45, un Tu nezinātu, vai vēl mēnesi vēlāk būs tie paši 45 vai varbūt jau visi 60? 8-)

Kad man uznāca tāda sajūta, tad pat atvaļinājums nepalīdzēja.
Kad sapratu, ka mans darbs sāk riebties, tad sāku domāt par darba vietas maiņu. Sākumā likās, ka tas pāries, bet nepārgāja.
Sāku meklēt darba piedāvājumus un drīz vien nomainīju darba vietu (nozare tā pati). Vienkārši vajadzēja pamainīt vidi, lai atkal justos labi :)

Tā, kā man ir gan viens, gan vairāki amati vienlaikus, tie pienākumi un to izpildes nosacījumi mainās ik pēc stundas. Tad izdomā vienu, es izdaru tad to nevajag vai nepasaka info, kā dēļ ir vēlreiz viss jāpārstrādā. Es nezinu, varbūt tāpēc man ir riebums pret visu.

pienākumi un to izpildes nosacījumi mainās ik pēc stundas. Tad izdomā vienu, es izdaru tad to nevajag vai nepasaka info, kā dēļ ir vēlreiz viss jāpārstrādā

Esi sveicināta mūsdienu dinamiskajā pasaulē! ;-)
Iespējams, ka ar laiku varētu būt vieglāk, jo pēc pieredzes zināsi, kurā brīdī ir jēga sākt darīt konkrēto darbu. Ja ne - varbūt Tev piemērotāka ir joma, kur nav tik dinamisks pasaules modelis.

Maité nesaprotu kā vispār var paciest tādu nekārtību. Cik ilgi jau strādā tādā atmosfērā?
Es laikam ātri vien eksplodētu, ja tā raustītu.

High five, Maité!
Manu stāstu varbūt arī zini! :) Šobrīd man galvenais ir vienkārši tikt no turienes prom. Man par pārsteigumu, tā viesnīca sāk iepatikties, kolēģi forši un vadītāja - bet es vairs nespēju pastrādāt ar cilvēkiem. Un tā ir problēma, kas man velkās līdzi jau no iepriekšējās viesnīcas. Un vēl tas, ka man apriebies visu vietā strādāt. Kā kaut kas, tā SunInMyHair jau iznāks pastrādāt, "atnāc stundiņu ātrāk", "vari palikt stundiņu ilgāk?" Bļ*, jā varu!! Visu laiku esmu varējusi! Un nu mans pacietības mērs ir pilns - jo šodien man arī palūdza atnāk stundu ātrāk. Bet tā meitene ir pastāvīga slimotāja, nu labi. Bet kopumā esmu nokaitināta tiktāl, ka rīt sagaidīšu vadītāju un paziņošu, ka eju prom. Visiem jau kļuvis pašsaprotams tas, ka es vienmēr izručīšu. Pietiek. Punkts.
.
Tā kā, jā. Ja nelīdz atvaļinājums, brīvdienas vai domas, ka tas pāries - tas nepāries. Ir kaut kas jāmaina. Good luck! (l)

Un jā, arī šajā darbā ir bardaks - un galvenais, ka recepcijai ar visu jātiek galā. Jāklausās viesu pārmetumi, sūdzības utt..

TokyoDream, es strādāju tā divus gadus. Es sāku kā praktikante, tad tādas nekārtības nebija. Es mēģinu pierunāt uz kārtību kaut kādu (man ir summētais nepilns darba laiks), lai es nedēļas sākumā zinātu, kas ir jādara. Es taču zinu, ka projekti nenokrīt pēkšņi no zila gaisa. :-D Bet tagad es nezinu, vai man nepatīk pienākumi paši, vai vienkārši atmosfēra.

SunInMyHair tādu variantu, kā atteikt kādu reizīti izručīt, nepastāv? Visi tak esam cilvēki un izmantojam katru brīvo brīdi savai atpūtai.

Maité dažreiz pietiek tikai ar atmosfēras maiņu, bet ne visiem tas līdz :D

TokyoDream, esmu tāda mazliet vāja, kad iet runa par "nē". Ir bijuši brīži, kad vadītāja (bijusī) klusē klausulē, līdz Tu neizturi. Man tas ir jāmācās.. :( Un tāpēc esmu iesējusi to sēklu visu prātā, ka tas ir pašsaprotami man nāk un strādāt.

SunInMyHair, man pat nav tāda atvaļinājuma.:-D
Es saprotu, ka pašā sākumā pieļāvu milzīgu kļūdu. Es vienmēr piekritu strādāt papildus, prasīju strādāt vairāk (bija bailes, ka atlaidīs). Tagad es saprotu, ka uzreiz ir jānovelk robežas un to pārkāpšanas gadījumā ir jāiet uz VID un VDI.

Tu sevi redzi nākotnē strādājam tajā pašā jomā, bet varbūt citā vietā?
Ja jā, tad jāmaina kantoris, ja nē, tad varbūt jāmeklē veids, kā izglītoties citā jomā un sākt no jauna?
Man bija darbs, kurš sākumā patika, bet uz pēdējiem mēnešiem, pat gadu varbūt, atņēma visu enerģiju, negribēju brīvdienās ne priekš sevis ko darīt, ne cilvēkos iet. Atvaļinājumus pavadīju domājot par to, kā negribas atpakaļ uz darbu.
Mani izglāba sfēras maiņa, bet citu variantu arī nebija

Zinas tante, man ir ļoti līdzīgi. Sākumā mirdzēja acis, ar prieku gaidīju pirmdienu. Ja es paliktu nozarē, tad varētu pelnīt arī pāri tūkstotim. Bet es jūtu, ka nevaru vairs izdomāt radošas idejas divās minūtēs. Es vairs darbā neieguldu 500%, bet tikai tik, cik prasa, lai būtu pareizi un kvalitatīvi.

Nez, ko Tu teiktu, ja no Tevis neatkarīgu iemeslu dēļ šomēnes tie būtu 5, nākošmēnes 10, pēc pusgada 45, un Tu nezinātu, vai vēl mēnesi vēlāk būs tie paši 45 vai varbūt jau visi 60?

Mainītu darbu, protams, ko tad citu?

Nomaini vietu. Cita vadība = cits kolektīvs & attieksme. Ja te Tu esi 6nieks un izsūtāmais, varbūt citur Tev pašai ļaus lemt, kas ir prioritāte, kas nē (protams, šauju tumsā, nezinot sfēru un specifiku). Varbūt jaunā vietā atkal iemīlēsi profesiju.

Man ir tieši tā kā saka Zinas tante pēdējā komentārā. Darbs atkal iepatikās nomainot vidi.

Man riebj mana nozare līdz kaulam. Bet esmu pro! Nezinu ko es varetu vel citu maacet.