Depresija

Tev tiešām, tiešām, TIEŠĀM vajag depresīvus domubiedrus?

Depresīvi domubiedri nereti ir labāki domubiedri par nedepresīvajiem. Depresija nav lipīga slimība. Toties dalīšanās savā pieredzē, dažādi padomi par to, kas palīdzējis utt - to vislabāk zinās tie, kuri paši ar šo saskārušies. Tāpat kā grūtnieces un māmiņas uzskata, ka nedzemdējušām nav ko ar savu viedokli bāzties bērnu jautājumos, tieši tāpat arī ar depresiju (nu vai jebkādu citu kaiti vai "stāvokli").

Tie padomi un dalīšanās pieredzē (ne tikai depresijas vai bērnu audzināšanas jautājumos) palīdz tad, ja tiešām vēlas atrast risinājumu. :)
Citādi tā ir abpusēja vai vienpusēja ņaudēšana par attiecīgo tēmu bez gala un malas. ;)

Nu bet tā taču ir jebkurā sfērā un jebkādos jautājumos... vienīgi, tu taču neiesi prasīt dārzniekam kā celt māju, vai ne tā? Tāpat celtniekam nejautāsi par gurķu stādīšanu.

Varētu domāt, ka depresija ir kā salauzta kāja, kurai var vienkārši atrast risinājumu. Depresija nav pielīdzināja stāvoklim ''šodien viss riebjas, jo nokavēju autobusu un mašīna apšļāca''.

Nevar gan. Un arī AD ne vienmēr nostrādā, pietam, daži cilvēki gadiem maina zāles, kamēr atrod "savas īstās". Ir tādi, kuri ir pret AD. Ir tādi, kuri netic jogai, hobijiem un akupunktūrai. Katram tas risinājums (ja tādu vispār atrod) ir citādāks.

Par šo tēmu runājot, noteikti vajag atrast domubiedrus. Daudzi nesaprot, kā tas, kas tas ir, ka tās jau tikai tavas iedomas utt.. Bet patiesība ir daudz skarbāka. Ja tam visam klāt vēl nāk arī veģētatīvā distonija (mans gadījums) tad steidzami ir kas jādara. Turies, cīnies ar to un strādā ar sevi. ;-)

Ja autore grib tikai pačīkstēt kādam ausī, tad nelīdzēs nekas, arī visdepresīvākie domubiedri ne.
.
Ja autore lūko pēc atbildēm, kā tikt laukā no savas depresijas vai ļoti nomākta posma savā dzīvē, tad cepuri nost un visu cieņu.

Par šo tēmu runājot, noteikti vajag atrast domubiedrus. Daudzi nesaprot, kā tas, kas tas ir, ka tās jau tikai tavas iedomas utt.. Bet patiesība ir daudz skarbāka.

+
Arī pačīkstēšana var palīdzēt. Daudzi cilvēki kautrējas atklāties saviem draugiem, ģimenei, kolēģiem utt. Tādēļ kāds anonīms čīkstiens var iedot sparu saņemties un sākt ar sevi strādāt, lai uzlabotu situāciju. Nejau tāpat vien cilvēks ko tādu lūdz.. tas nozīmē, ka vai nu nepieciešams pačīkstēt, vai tiešām nepieciešams padoms. Abos variantos - neredzu iemeslu kādēļ vispār būtu jāizsaka nievājoši komentāri. :-)

Nerātnā, jebkura hroniska slimība ir nogurdinoša, jo tā vienkārši ir visu laiku, rada izolētības sajūtu, jo citiem apkārt nav, rodas izjūta - kāpēc man tas, kas citiem ir viegli, prasa tādu piepūli? Tas ir forši, ja atrodi kādu, kuram ir līdzīga pieredze, jo neviens apkārt nesaprot, un tad esi viens pats ar savu problēmu. Kaut vai sajūta - neesmu viena, ļoti, ļoti palīdz. Ir miljoniem atbalsta grupu cilvēkiem, ar dažādām kaitēm, parasti līdzcilvēki nenosoda žēlošanos, raudāšanu uz pleca, ko visbiežāk nosoda apkārtējie vai negrib dzirdēt, un iesaka kaut kādus risinājumus! Cilvēkam vajag žēloties un raudāt, un būt dusmīgam, bēdīgam par šo situāciju, tas ir normāli. Ar nosacījumu, ka tiek meklēti jauni ceļi, kā to risināt, lai neiestrēgtu sevis žēlošanā

Starp citu, ironiski, bet Tu biji piemers tam, kas notiek, kad cilvēks runā par savu stāvokli ar kādu, kam nav nodoms palīdzet vai dalīties ar savu līdzīgu pieredzi. Cilvēki ir noguruši no gudriem padomiem, risinājumiem, viņi grib būt atklāti ar savu problēmu, tur arī ietilpst žēloties, lai otrs pasaka - es zinu, tev ir grūti un kaut vai klusē, nevis tikai padomi, padomi.
Noteikti nesaku, ka nevajag to lietu risināt un kustināt, bet runāšana ar citu jau ir motivācija mainīt savu iekšēji stāvokli.

Man droši var rakstīt. Tieši tas, kas šobrīd notiek manā dzīvē un jā, nav neviena, kas īsti saprot.

Tev tiešām, tiešām, TIEŠĀM vajag depresīvus domubiedrus?

:D
Tāds tādu atrod ))

Protams, Most, tas viss ir tiesa.
.
Ļaut vaļu asarām, sāpēm, bēdām, dusmām nav nekas slikts - kad tas sāk traucēt apkārtējiem, tad tas vairs nav forši, tāpēc atbalsta grupas speciālista vadībā ir ļoti prātīga vieta, kur izlikt savas emocijas, kas visu laiku turētas iekšā un nu sprāgst kā atombumba. Vai atrast domubiedrus or smth.
.
Bet nav nekāds brīnums, ka cilvēki parastie negrib emocionālo atombumbu, jo viņiem sava dzīve, savi prieki un bēdas, un uz sava kakla citu bēdas uzkraut nevēlas - arī tas ir normāli, ja nav vēlēšanās būt citam par aukli.

Paldies visiem, kas atrakstīja, novērtēju!:-)
nerātnā - uzrakstīju šo diskusiju, lai paklausītos citu pieredzi un, iespējams, spētu gūt kaut ko noderīgu priekš sevis.

Man arī droši var rakstīt, šobrid gan nav īsti tāds periods, taču ir bijusi arī melnā strīpa manā dzīvē, varam droši parunāties, ja kādai ir interese. ;-):-)