Meitenes, šis ir bijis viens no patīkamākajiem randiņiem! Esmu sajūsmā! :-)
Tad, nu, tā. Aizbraucu līdz norunātajai vietai ar divu minūšu rezervi, bet tur neviena tāda, kas kādu gaida, nav. Nolēmu izkāpt. Stāvu, gaidu un redzu, ka nāk viens smaidīgs puisis, ne gluži melnā pufaikā, bet ļoti tumšā - tas bija viens no senajiem pielūdzējiem, kas man ne pa visam nepatika, tāpēc jau laicīgi griezos riņķī un taisījos bēgt, kamēr nav mani pamanījis, bet, tiklīdz pagriezos un gāju prom, burtiski uzskrēju virsū īstajam pielūdzējam, kurš man grasījās pielavīties - tā bija mana bērnudārza pirmā mīlestība. Ļoti ilgus gadus, manuprāt piecpadsmit, nebijām tikušies, viņš sākumskolas laikā aizbrauca ar ģimeni uz Norvēģiju un tur mūsu mīlestība pagaisa, kaut gan mūsu mammas bija labas draudzenes, mēs vasarās tikāmies, taču, kur tie gadi.
Godīgi sakot, biju šokā un pat ļoti pārsteigta par apciemojumu. Jautāju, kāpēc tā slepeni mani pārsteidza un viņš man atsvaidzināja atmiņu par to, ka agrāk esmu teikusi, ka vēlos, lai viņš man pie durvīm atstāj ziedus un sūta slepenas vēstules. :-D
Kurš būtu domājis, ka viņš ko tādu atcerās. :-D Vēlāk viņš pasniedza kastīti, kurā ir saglabājis apsveikumus, ko viņam zīmēju, vēstulītes, ko viņam esmu rakstījusi. Tas bija ļoti, ļoti jauki!
Vakar laiks arī mūs lutināja, pastaigājāmies, parunājāmies. Tiešām, vakars bija izdevies! :-)
Izrādās, ka nekāds maniaks mani negaidīja un draudzenes nemēģināja izāzēt. :-D
55
