Bez kopdzīves pirms kāzām.

Pati esmu attiecībās jau 5 gadus, no kuriem 4 dzīvojam kopā. Par kāzam ir runāts, kaut kad tuvakajā vai tālākajā laikā gan jau, ka to izdarīsim.
Tāpēc, gribētu izprast- kādi , jūsuprāt, ir plusi NEdzīvot kopā pirms droši viens otru variet saukt par laulāto draugu?
Ātrumā, man pašai prāta nāk tikai mīnusi- nav iespējas iepazīt cilvēka mazos niķus
Vai vienīgais iemesls ir reliģija, kura, cik man zināms, ir pret vīrieša un sievietes kopdzīvi, ja nav notikusi to savienošana Dieva priekšā?
Varbūt kādai ir zināmi pāri vai varbūt pašas piekopjat šo attiecību modeli, un iemesls nav saistīs ar reliģiju? Labprāt dzirdēšu viedokļus
P.S. atvainojos, nepareizā salaļa, negribēju šo tēmu likt pie Darba

Kopdzīvi gan jau reliģija nepieļauj, dēļ kopīgās naktsdzīves, savukārt tā ir ļoti labi iespējama arī bez dzīvošanas kopā Tāda apbraucama bedre sanāk
Es noteikti nevarētu iedomāties nedz iemeslus, nedz pamatojumu, lai divi no reliģijām un tantīšu viedokļiem neatkarīgi cilvēki nevarētu (un arī negribētu) dzīvot kopā pirms laulībām.
Pati vēlos pēc iespējas ātrāk uzsākt kopdzīvi, jo tas jau ir tas iemesls, kāpēc es esmu attiecībās - lai būtu un dzīvotu kopā, vienalga, ar laulības sertifikātu vai bez, nevis tāpēc, lai dzīvotu savā skrējienā un varbūt reizi nedēļā satiktos ar draugu/līgavaini uz vakariņām un kniebienu

Mēs ar vīru kopā sākām dzīvot tikai 2 nedēļas pirms kāzām. Pirms tam viņš brauca pie manis ciemos, palika pa nakti, arī ar seksu nodarbojāmies, bet ar kopdzīvi kā tādu viņš kaut kā nesteidzās. Bet tas arī tādēļ, ka pirmo laiku dzīvoju īrētā istabā, tad pārvācos uz dzīvokli un pēc pāris mēnešiem arī tiku bildināta.
Nekādu problēmu šī fakta dēļ nav.. dzīvojam harmoniski, joprojām ne reizi neesam sastrīdējušies...

Šēka - prieks par tevi, bet ja tā vispārīgi, ne par tavu situāciju tieši runājot tad....
strīdu neesamība ne vienmēr ir tikai labi. Strīdi var liecināt arī par pozitīvu iezīmi - ka otrs jūtas ar tevi pietiekami droši un stabili, ka nebaidās, ka dēļ tā, ka viss nav vienmēr perfekti, ka tu aizbēgsi. un otrādi.

Kopdzīvi uzsākām jau pēc viena gada. Savādāk es nemaz nebūtu ar mieru, jo nespēju iedomāties precēties ar cilvēku, par kuru nezinu, kā ir ar viņu diendienā dzīvot kopā. Palikšana pa nakti nav tas pats. Protams apzinos, ka laulības noteikti būtu bijušas ātrāk, ja es būtu stingri par to, ka kopdzīve pirms laulībām nav iespējama.

Nu tas, ka kāds vai abi dzīvo istabiņā vai ar vecākiem un otrs tīri tehnisku iemeslu nevar ņemt un ievākties, tā ir cita lieta, bet tik un tā - ir jābūt plānam, kā to mainīt. Tikpat labi var arī apprecēties un dzīvot atsevišķi. Ar juridiskām saistībām jau nekas īsti nemainās.

Nop,negribetu taa. Man vajag otru iepazist cik labi vien var pirms izlemju, ka velos ar vinu preceties. Es kazas uztveru loti nopietni tapec nespetu apprecet virieti nezinot kads vina ir musu ikdienaa kopejaas majas.

Jādefinē, ko katram nozīmē strīds, tad var runāt tālāk. Bet vispār jā, strīdu neesamība ir aizdomīgi, it īpaši terapeitiem tas ir kā signāls

Es tā nevarētu. Uzskatu, ka tikai kopdzīvē tā pa īstam atklāj otra cilvēka īsto dabu, paradumus, iemācās pieslīpēties viens otram un saskaņot savu dienas ritmu. Nespētu apprecēties ar cilvēku, ar kuru esmu tikai randiņojusi, jo, manuprāt, tas ir pavisam kas cits, nekā kopdzīve. Un es uzskatu, ka tikai kopdzīvē var iepazīt cilvēku, attiecīgi bez cilvēka iepazīšanas par kāzām pat nedomātu.

Man ir tas sliktākais piemērs, kad apprecējās, bet īsti pat nebija dzīvojuši kopā, tikai tā... pa brīvdienām palikuši, pēc pusotra gada izšķīrās, jo sadzīviskās lietiņas ņēma virsroku.

Neredzu citu iemeslu, kāpēc nevajadzētu dzīvot kopā pirms kāzām, kā reliģija. Lai gan arī reliģija principā neliedz dzīvot kopā pirms kāzām - galvenais, lai nav dzimumdzīves
Bet man šķiet nejēdzīgi sākt kopdzīvi, piemēram, nieka mēnesi pēc pazīšanās. Man vajadzīgs normāls randiņošanas laiks, lai saprastu, vai vispār vēlos ko kopīgu ar kādu.

Ja grib precēties, tad jāiet garos pārgājienos kalnos, jo tur no otra neko nenoslēpsi, viss izlīdīs ārā. Kristietība atļauj kopdzīvi, bet gulēt atsevišķās gultās un istabās.

Ja grib precēties, tad jāiet garos pārgājienos kalnos, jo tur no otra neko nenoslēpsi, viss izlīdīs ārā.

+++ very, very true. Pat kopdzīvē var daudz ko noslēpt, bet ekstremālākās situācijās daudz kas lien ārā.

Kristietība atļauj kopdzīvi, bet gulēt atsevišķās gultās un istabās.

arī tiesa

Es atkal domāju, ka dzīvošana kopā nebūt nenodrošina harmoniju laulībā. Katram savs!
Mēs ar vīru sākām dzīvot kopā 4 mēnešus pirms kāzām, jo mani dikti izbesīja dzīve kojās, kā arī tas, ka dikti reti sanāca tikties. Sekss mums bija tikai pēc kāzām.

Es nezinu- varbūt mēs esam tādi cilvēki. Man ir mamma histēriķe, kura sāk bļaut par katru sīkumu.. visu mūžu esmu domājusi, ka tā negribu.
Par ko strīdēties? Par nenolaistu poda vāku vai nezinu, nenomazgātu šķīvi? Neuzskatu, ka ikdienas sīkumi ir strīda vērti... par ko zāģēt otru? Nezinu...
Arī šobrīd, kad sēžu mājās ar lauztu kāju esmu sapratusi, ka mans vīrietis ir lielisks- varā mani kur vajag, dara visu mājās, un bez viņa es laikam šobrīd sen jau sēdētu un raudātu..

Tipiski cosmo - ja strīdās daudz, tad problēmas attiecībās, je nestrīdās - atlkal problēmas.

Annie- vai ne

Annie, ja drīkst jautāt- šāda izvēle bija reliģisku uzskatu vadīta?

Daļēji, jā, bet ne galvenais iemesls, bet tas ir pārāk personiski, lai par to es gribētu runāt. Katrā ziņā vīrs to respektēja un par to es viņu ļoti cienu, jo tā nebija viņa vēlme, bet manējā.

Es nedomāju, ka piekristu precēties ar vīrieti, ar kuru neesmu padzīvojusi kopā. Un pāris mēneši man būtu par maz, liktos ok vismaz gadu nodzīvot kopā. Piekrītu, ka tieši kopdzīvē vislabāk var iepazīt cilvēku, man ir svarīgi redzēt, kāds viņš ir ikdienā, jo randiņi un ciemošanās tomēr nav tas pats, kas kopdzīve. Pie tam, zinu pietiekami daudz gadījumus, kad cilvēki izšķirās tieši pēc kopdzīves uzsākšanas, jo nevar vienoties par ikdienišķām lietām, besī otra dienas režīms, paradumi utt.
-
Un vēl otru ļoti labi var iepazīties ceļojumos. Pašai ir gadījies, ka ikdienā ar cilvēku ir lieliska saskaņa, bet ceļojumā tā besīja, ka noteikti kārtīgi apdomātos, vai vēlreiz piekristu braukt kaut kur kopā (tā gan nebija otrā puse, bet draudzene). Ļoti priecājos, ka mans mīļotais man ir arī lielisks ceļojumu biedrs.