Padaudz, kuras nemaz negrib bērnus. Ja kāda vēlas atbildēt, kāpēc tā?
Esmu no tām, kuras bija kategoriski pret bērniem. Dažādu iemeslu dēļ.
"Pasaule ir pārapdzīvota / vairoties ir dzīvnieciski / es pārāk mīlu sevi, lai atdotu savu dzīvi kādam mazam, brēcošam knēvelim / bail no dzemdībām un garīgi vai fiziski nevesela bērna / pasaule ir pārāk ļauna, lai es tajā laistu savu bērnu / neesmu pietiekami gudra, lai bērnam kaut ko iemācītu / dzīve apstāsies..." utt.
Uzskaitīt nav jēgas un visi argumenti, manuprāt, ir redzamā daļa elementārai mātes jūtu neesamībai. Vai arī snaudošam vairošanās/turpināšanās instinktam.
Manis minēto "bērniem NĒ" kategoriskumu nomainīja kaut kāds zināms prāta briedums, kas agri vai vēlu atnāk pie teju visām bērnu negribētājām. Ir ļooooooti daudz un paliek aizvien vairāk to, kuras 18-30 gadu vecumā ir pārliecinātas, ka bērnus nekad negribēs. Un pēkšņi ir ļooooooti maz tādu pašu vecumā 35-40. Jāsaka, ka man ir pat nedaudz kauns, ka reiz tik ļoti iekarsu bērnu jautājumos.
Mātes jūtas manī atplauka tikai dažas dienas pēc dzemdībām, neskatoties uz to, ka bērniņš bija plānots.
Un pēkšņi pasaules pārapdzīvotība ir kaķim zem astes. Tieši tikpat, cik sevi, es mīlu arī savu meitu un esmu gatava atdot viņai visu. Viņa nav svešs, raudošs knēvelis, bet pavisam harmoniska un priecīga mana meita. Bērns ir vesels un dzemdības ir štrunts. Pasaule ir tāda, kādu Tu pats to redzi un veido sev un savam bērnam apkārt, lai cik banāli tas neskanētu, ir 5x lielāka vēlme darīt un mācīties, lai spētu ko dot savam bērnam un pasaule noteikti neapstājas.
Jaunībai dažkārt piestāv "es nekad tā nedarīšu, man nekas tā nebūs..."
Par tēmu tiešāk - man ir 2 brāļi, bērnība ar viņiem bija jautra un noteikti gribu vēl kādu mazuli. :-P