Čau! :-) Es negribu radīt provocējošas diskusijas, jo te tādu netrūkst pēdējā laikā. Uznāca neliela filozofiska pārdoma par dzīvi pēc nāves. Tieši lasīju rakstu, ka tika intervēti vairāki cilvēki kas bija tuvu nāvei un viņi aprakstīja ka nonāk tādā vietā kā kosmoss kur viss ir mierīgs. Kur nejūt ne slāpes, ne izsalkumu, ne aukstumu. Arī kaut kāds zinātnieks bija veicis eksperimentus ar 6 pacientiem, kuri nomirstot zaudējā svaru par 21 gramu. Izslēdza visus iespējamos variantus kā sviedru iztvaikošana, plaušu tilpuma samazināšanās un nonāca pie secinājuma ka tā bijusi dvēsele. :-) Es neesmu reliģiozs cilvēks, lai gan esmu kristiete. Vairāk atzīstu budisma mācības un nodarbojos ar meditāciju kādreiz. Reliģijas neatzīstu, bet katrai reliģijai esot sava mācība par nāvi. Protams, tā atkal ir subjektīva tēma par ko varētu aizdomāties un katram būtu savs viedoklis. Es domāju, ka kaut kas tomēr pēc nāves ir. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?
Pēc nāves nekā nav. Pie liela vecuma man šķiet, ka cilvēki ir tik noguruši no dzīves grūtībām, ka nāve nāk kā atvieglojums un nekāda dižā stresa par to nav. :)
Man šķiet skaista ideja par dzīvības enerģijas nezūdamību, bet pati nekam tādam nespēju ticēt. :-| Vienīgi varu ironizējot piekrist Elon Musk viedoklim, ka esam citplanētiešu simulācijā. Šķiet piemīlīgi. :-)
Ja man nebūtu bijis sapnis tieši kā tas kas ir aprakstīts "Tibetas dzīvo un mirušo grāmatā" ko redz pēc nāves un pirms dzimšanas, tad es neticētu, ka kaut kas ir. Bet tā kā man tāds ir bijis, tad sliecos ticēt, bet tas nebija nekāds baigi labais sapnis.
Neticu nevienas reliģijas idejai par pēcnāves dzīvi. Ticu tam, ka mani apraks (labākajā gadījumā), ar gadiem es satrūnēšu, tuvajiem paliks atmiņas par mani. Un pēc 2-3 paaudzēm jau arī to vairs pat nebūs. Tāpēc ir svarīgi dzīvot šeit un tagad.
Šito es nekad neesmu sapratis, kāpēc tas ir svarīgi ja tāpat visu aizmirsīsi un pazudīsi? Ja man būtu tāda pārliecība es sen būtu uztaisījis pašnāvību.
Es ilgus gadus savā ziņā ticēju kristīgai versijai par dzīvi un nāvi, bet kaut kā ar gadiem sāk šķist, ka ideja par reinkarnāciju tomēr ir teju vienīgā sakarīgā iespējamība. Tie +\- 80 dzīves gadi ir baigais nieks skatoties uz visu laiku kopumā, lai mums būtu tikai viena dzīve...
Neesmu reliģioza, lai arī esmu kristīta, bet ticu, ka pēc nomiršanas mēs atdzimstam kā cits cilvēks. Dažreiz man pašai baigās teorijas par visu ir, kaut kā uzrodas galvā. Es kaut kā domāju, ka mums būs iespēja satikt tos visus cilvēkus un dzīvniekus, kuri ir miruši, kad paši nomirsim. Es zinu, ka abas teorijas kaut kā neiet kopā, bet nu man liekas, ka tā pārdzimšana nenotiek uzreiz, bet pēc kāda laika.
Manā skatījumā pēcnāves un pirmsnāves dzīve ir, pārdzimšana tai skaitā. Uztveru sevi kā dvēseli, kas šobrīd uz Zemes atrodas šībrīža ķermenī. Ķermenis ir tāds kā instruments, lai es kā dvēsele varētu izdzīvot materiālās pasaules piedzīvojumus.
Ja jau nekā pēc nāves nebūtu, tad daram visu ko gribam un par neko nebūs jāatbild, kā saka dzīvo šodienai, jo tev nekas par to nebūs. Pat dzīvē cilvēks saņem pēc nopelniem, kāpēc pēc nāves, lai nekas nebūtu?
Bija laiks,kad neticēju dzīvei pēc nāves. Gāja laiks un dzīvē notika,kas tāds,kas lika manīt manas domas un no tā laika ticu ka dzīve pēc nāves nebeidzas,drīzāk cilvēks pāriet jaunā līmenī un turpina dzīvot jau jaunu dzīvi.:-)
Ticu, brīžiem, reinkarnācijai. Cilvēkam katrā jaunajā dzīvē ir dota iespēja augt un attīstīties, arī karmai nākošajā dzīvē... ja esi bijis varmāka, tad nākamajā dzīvē pret tevi tiks vērsta vardarbība, tādejādi arī augot un izprotot vērtības. Brīžam atkal neticu, jo nevaru zināt vai tā tiešām ir.
Man šķiet simpātiska seriālā Supernatural atainotā pēcnāves dzīve. Katra dvēsele nonāk tādā kā šūniņā (Paradīze sastāv no daudzām mazām paradīzēm, kā bišu stops). Katra dvēsele nonāk savā mazā paradīzē, kurā vienkārši tiek no jauna izdzīvoti tie skaistākie, emocionālākie brīži, mirkļi, epizodes no laicīgās, materiālās pasaules (jeb iepriekšējās dzīves) :D Taču idejas par reinkarnāciju, vai citplanētiešu simulāciju, arī nav zemē metamas, šķiet pat nedaudz mīlīgas. :D :-)
Man šķiet simpātiska seriālā Supernatural atainotā pēcnāves dzīve. Katra dvēsele nonāk tādā kā šūniņā (Paradīze sastāv no daudzām mazām paradīzēm, kā bišu stops)
Un pirms nāves pie tevis atnāk pļāvējs un paņem tavu dvēseli pie sevis:-),vispār foršs seriāls varu skaitīties vēl un vēl.
Pārdzimšanai, reinkarnācijai. paradīzei/ellei pierastajā izpratnē kategoriski neticu. Es visu pēcnāves padarīšanu skaidroju ar matērijas nezūdamības likumu. Kad nomirstam, loģiski, mūsu miesas vienā vai citādā veidā sadalās ķīmiskajos elementos, kas nonāk citos organismos/vielās. Un mēs tā jauki turpinām savu dzīvi šajos neskaitāmajos ķermeņos. Savukārt par cilvēka garīgo daļu, Jungam bija teorija par kolektīvo bezapziņu, kas glabā visu mūsu senču un priekšteču zināšanas un ar to var skaidrot arvien augšupejošo evolūciju, instinktus un domājams, arī (kas zina cik patiesās) liecības par bērniem, kas it kā atceras savas iepriekšējās dzīves. Un tas mums tiek mantots jau no ieņemšanas brīža, kad māte un tēvs ar dns bērnam iedod visas savas neapzinātās zināšanas.
417
