Pat nezinu ar ko, lai sāku. Jau kopš bērna kājas esmu emocionāla, un nespēju samierināties, ja mani kāds aprunā.
Nedomāju par vienkāršu ' Tu šodien uzvilkti netīras bikses, vai Tava uzacs neizskatās labi' es tieši domāju par aprunāšanu aiz muguras katru dienu.
Šobrīd eju vidusskolā un man ir grūti aprast, ka mani aprunā. Es baigi neieciklējos uz draugiem, vienkārši vēlētos jaukas attiecības.
Kā meitene esmu klusa, kautrīga, tīrīga nevienu aiz muguras neaprunāju un par nevienu neinteresējos.
Viss aizsākās patiesībā ar to, ka meitenes sāka aprunāt manu draudzeni ( kura protams jau sen ir prom, jo nespēja izsciest tās šausmas. ) Un piedāvāja to darīt arī man. Šausmas iedomājaties, meitenes piedāvā aprunāt sev tuvāko. fuj. Es protams nepiekritu, bet beidzās viss ar manu draudzeni, un sākās ar mani. Es sāku par visu spriest un izdomāju par to parunāt. Es īsti nesaprotu, kāpēc cilvēki šādi dara. Nespēju vienkārši saprast. Gribēju pajautāt kādi bija Jūsu skolas gadi? :) Ja Jūs piedzīvojāt, tad padalieties kā pārcietāt mazās raganas? :D(l)
Jauku vakaru dāmas!
59
