Mani šībrīža personīgie spriedumi par šo:
1) Laimes sajūta ir manis pašas atmodināta. Neviens to man iedot nevar, ja es to nemodinu sevī. Tas attiecas uz visām attiecībām, ne tikai uz laulāto.
2) Katrs dodas laulībā savu iemeslu pēc, un nevienam ārpusē nav nekāda daļa par to - ne vērtēt, ne nosodīt vai atbalstīt.
3) Viss atkarīgs no attieksmes, kas kuram ir ideālās attiecības. Ja man manas attiecības ir ideālas, forši. Ja man tās nepatīk, tad ir divi varianti: ja iznāk, pārveidoju šīs, ja neiznāk - dodos tālēs zilajās. Sevi nemoku ar bezjēdzīgām attiecībām (lasi - vardarbīgām).
4) Man labāk patīk teikt, ka vīrietis ir stabilitāte, noteiktība, kārtība. Un viņš ierasto kārtību uztur tik ilgi, kamēr sieviete nepasaka 'Nē šai kārtībai, vajag citu'. Ja vīrietis vēlas palikt pie vecās kārtības, sevi un viņu nemoku un dodos tur, kur tapt jaunai kārtībai.
5) Lielāks spēks ir maigumā (man labāk patīk teikt, gara stiprumā), bet to gan esmu pamanījusi, ka ir ļaudis (no abiem dzimumiem), kas gara spēku neizprot, jo viņiem uz to nav, teiksim, noregulētas antenas. Un līdz ar to nemoku sevi ar pērļu kaisīšanu cūkām, kurām tās pērles nemaz nevajag, bet lūkoju pēc ļaudīm, kas to maigumu/gara spēku novērtē, kam ir tā vajadzīga, un vispār - viņi paši ir tie, kuri šīs lietas attīsta sevī. Te ir stāsts par to, ka tāds tādu atrod. Un vispār tas saskan arī ar sesto punktu.
6) Ko dodu pasaulei, to arī saņemu no pasaules pretī. Katrā ziņā, nebāžu savu degunu pie tiem, kam neinteresē mans maigums (ja arī nejauši iesprūk, tad ātri vien lasos lapās). Patiesībā pat teiktu, ka kaut kādus rupjus tirliņus vienkārši turu pa gabalu - ja nemaisos viņu dzīvē un viņu izvēlēs, tad arī viņi nelauž kopā manu garu. :)