Cik labā formā esat?

Piekrītu blackpoetry!
Nu, na(vismaz manos laikos nebija) tie normatīvi tik smieklīgi, no visas klases kāda 1-2 meitenes tik varēja uz 9, 10 pavilkt - tāllēkšana, īsās distances, garās u.c. Pārējām bija vai nu 4 (kurus bieži sporta skolotāji lika aiz žēlastības, lai tik nav nesekmīgs), vai 5, 6, 7, kas, piemēram, teicamniekam citos priekšmetos bija graujoši. Un nav runa par apaļiem bērniem, visi normāli. Džekiem gan īpatsvars bija lielāks to vidū, kas mierīgi varēja pavilkt normatīvus uz 8, 9, 10.
Ar to visu gribu teikt, ka piekrītu viedoklim, ka sportu, zīmēšanu, mūziku ir manā skatījumā dīvaini novērtēt ar atzīmēm, jo tur ir svarīgas dabas dotības/talanti. Atceros vēl laikus, kad šos priekšmetus vērtēja ar iesk./neiesk., un tad pārgāja uz atzīmju sistēmu.
Pašlaik eju uz sporta zāli, peldu, bet jā, daudzus gadus nevarēju saņemties sportam, jo vnk riebās, un tieši sporta nodarbību dēļ skolā

Tā kā es biju teicamniece, man bija svarīgi visos priekšmetos dabūt ne mazāk kā 9 gada beigās.
Bet sportā bija dažas disciplīnas, kuras nekādi nevarēju, kaut vai tā pati bumbiņas mešana vai basketbols. Un, ja es tādos dabūju 6, tad man visās pārējās disciplīnās obligāti vajadzēja dabūt 10, lai kopā dabūtu to 9. Atceros, kā es cīnījos visiem spēkiem, skrēju sprintu līdz nāvei, kā man likās :) Traks laiks...

Es arī piekrītu, ka nevajag sporta stundās vērtēt uz atzīmēm. Tas nav kaut kas tāds, ko var iemācīties. Ja es nevaru paskriet ātrāk, tad nevaru. Un joprojām nevaru. Varu skriet ilgi, bet lēni. Bet tur jau uzreiz slikta atzīme, ja krosiņš lēni noskriets. Vai tā bumbiņa. Nekad mūžā neesmu varējusi aizmest tālāk par 10 m. :-D Toties varu izlocīties kā akrobāts. Tikai tagad, esot pieaugusi, uzzināju, ka man ir hipermobilas locītavas, un visticamāk tāpēc es to bumbiņu arī nevarēju aizmest, jo plaukstas locītava aiziet uz leju, plecs arī ne tā, kā vajag. Skolotāja saka, nu turi roku taisni, bet es taču nevaru!! Tā nu 4 - 5 ieliek par tiem 10 metriem. Toties akrobātikā uztaisu tiltiņus un visu pārējo uz 9-10, bet ko tur darīt tiem, kas nav tik lokani? Ļoti negodīga tā sistēma sporta stundās. Tagad man sports patīk daaaudz daaudz labāk kā toreiz.

meksikanka

no visas klases kāda 1-2 meitenes tik varēja uz 9, 10 pavilkt - tāllēkšana, īsās distances, garās u.c.

Tas, ka no visas klases uz 9,10 var pāris cilvēki ir normāli ! Tāpēc jau tas ir izcils vērtējums. :-O Es teiktu 5% - uz 9-10, 70% uz 6-8, 20% uz 4-5, 5% uz 1-4.
Loģiski, ka jo mazāk ir aktīva dzīvesveida piekritēju, jo lielāks procents izaug to, kam jādāvina tos 4-niekus. Un tā ir šodienas realitāte, kā tādu skaits aug. Kas vainīgs - skolas vai vecāki ? Kāds risinājums - pazemināt standartus un dāvināt atzīmes, vai audzināt vecākus un popularizēt sportu?
Man jau šķiet, ka atbildes ir diezgan skaidras.

Caloo, padalies, lūdzu, kura skola, izņemot Murjāņus, attīsta sporta talantus.

Tieši tā, kādam padevās skriešana, bet nepadevās lokanība. Citam padevās basketbols, bet nevarēja garās distances. Un tad nu kopā kaut kā savāca to vidējo.
Sliktāk bija tiem, kas bija tizli visās disciplīnās.

Loģiski, ka jo mazāk ir aktīva dzīvesveida piekritēju, jo lielāks procents izaug to, kam jādāvina tos 4-niekus.

Kāds sakars? Man jau tad patika aktīvs dzīvesveids, bieži starpbrīžos gāju vienkārši uz zāli mētāt basketbola bumbu, spēlēt spēles ar basketbola bumbu, un man tas labi padevās. Kāda mārrutka pēc man jāprot mest bumbiņa un kā tas ir saistīts ar aktīvu dzīvesveidu? Kāpēc ir jāskrien ātri, lai dabūtu labu atzīmi krosā? Tāpēc te meitenes saka, ka varētu likt vienkārši - ieskaitīts/neieskaitīts.

Es palasīju, ko jūs te runājat. Man arī skolas laikā fizkultūra riebās. Es spēju tikai izpildīt skriešanas normatīvus, bet rāpšanās virvē, pumpēšanās, bumbas mešana grozā man ne pāŗak padevās. Man arī nepatika skolotāja nievājošā attieksme, tādēļ vienmēr centos kaut kā izvairīties no fizkultūrām. Šodien gan to mazliet nožēloju, bet tajā laikā, tajā vecumā bija savādāk. Kā arī šodien ir viegli atrast vispārēju informāciju par diētām/uzturu/sportu, bet toreiz bija pašai jāizglītojas vairāk, lai saprastu, kā gūt panākumus, attīstīties sportā. Kad es biju 7-13 gadus veca, man pat prātā neienāca, ka uzturs nosaka to, vai augs muskuļi, kā labāk atjaunoties - ar kādu pārtiku utt. Zināju tik, ka tauki ir slikti - kas arī ir vispārinājums šodien :-D . Nebija arī ne mazākās jausmas, kā uzlabot fizisko formu, un skolotājs skolā sportā neko tādu neteica, tik spieda laukā rezultātu - it kā tas radīsies pats no sevis. :-(

Es sporta nozīmi sapratu pēdējā vidusskolas gadā. Tā ar pauzēm esmu sportojusi, bet esmu veselīgākā formā. Agrāk biju diezgan neizteiksmīga un ļoti tieva, tagad man ir parādījušās jaukas formas, kuras jauztur stingrākas.

Un galu galā - katrs var atrast savu nišu kur izcelties. Lai tā būtu mākslas vingrošana, basketbols vai bokss. Bet ja kāds jebkādu iemeslu dēļ nevar aizmest bumbiņu uz 10, tad nevar un punkts. Saņem savu objektīvo atzīmi un miers, par to nav jāčīkst. :) Beidziet ieciklēties uz savām sajūtām - nedabūju 8, tāpēc riebjas sports, tāpēc jāpazemina prasības, tāpēc jālikvidē atzīmes. :D Šitā pussification of the nation ne pie kā laba nenoved. :)
Salomē
Mana skola piem. labu laiku bija viena no labākajām LV basketbolā. Mums deva atslēgas un ļāva iet un sportot arī brīvdienas utt. Nekādi neierobežoja un varējām sportot, kamēr melns gar acīm. :D
Jeb Tu ar talanta attīstīšanu saproti speciālu sistēmu nākošo olimpiešu audzināšanai? Līdz Ķīnai šajā ziņā mums, protams, tālu. :D

Bet ja kāds jebkādu iemeslu dēļ nevar aizmest bumbiņu uz 10, tad nevar un punkts. Saņem savu objektīvo atzīmi un miers, par to nav jāčīkst.

Bet visos citos priekšmetos Tev ir iespēja IEMĀCĪTIES, to sasodīto bumbiņu aizmest pareizi nav iespējams iemācīties, ja locītava ir tik lokana, ka neturās taisni. :-D:-D:-D Un tāpēc atzīmes par to likt ir nekorekti. Bez maz vai par fiziskajām dotībām, ko Tu nekādi nevari ietekmēt.

Caloo, manuprāt, tieši par talantiem ir atbildīgi vecāki, bet par interesi un daudzpusīgumu - skola.
Starp citu, skola, kurā es mācījos, arī bija basketbolistiem draudzīga, bet sporta stundas noteikti nebija vienīgais laiks un vieta, kur viņiem trenēties. :-)

Spīdola
Es, protams, nezinu tavu konkrēto gadījumu, bet mainīt visu sistēmu tikai tāpēc, lai izņēmuma gadījumi justos labāk? Man šķiet tā arī ir vecāku atbildība - iemācīt bērnam, kā tikt galā ar savām emocijām, kā pārvarēt neveiksmes, kā kļūt labākam. Tā ir daļa no dzīves un no tā nekur neaizbēgsi un, jo ātrāk to iemācīsies, jo vieglāk dzīvot.

Salomē

tieši par talantiem ir atbildīgi vecāki, bet par interesi un daudzpusīgumu - skola.

Tas lielā mērā ir tāds synergy. Es rakstīju : "Skola savukārt nodrošina iespēju attīstīt savus talantus.". Ar to domāju, ka bieži vien bērni un viņu vecāki nezina, kas tad par talantu bērnam piemīt, kas interesē utt. bet skola sniedz iespējas daudzpusīgai attīstībai, iespējai tiem dažādajiem talantiem parādīties. Tā vismaz būtu jābūt. :) Katrā ziņā, ja grib sasniegt izcilību, tad bez vecāku tieša atbalsta ir ļoti grūti. Tur jābūt fanātiskam trenerim un kam tik vēl ne. :)

Starp citu, skola, kurā es mācījos, arī bija basketbolistiem draudzīga, bet sporta stundas noteikti nebija vienīgais laiks un vieta, kur viņiem trenēties. :-)

Tā arī jābūt. :) Ja netiek likti šķēršļi, tad bērni darīs to, kas viņiem labāk patīk un kopā ar ieguldīto darbu, būs arī rezultāti. :)

Man jau pirmajā klasītē (kad vēl vērtējumu rakstīja vārdiem, nevis lika ciparus) pie fiziskās audzināšanas bija novērtējums: Cenšas, bet nesanāk. Punkts. Arī nākamos 11 gadus nekas nemainījās. Reiz pat sporta skolotājs mūs ar akmeņiem nomētāja, jo sporta stundā neskrējām, lai gan vajadzēja gatavoties krosiņam :D bet nekāds riebums no tā pret sportu nav radies. Nenoliedzu, ka bija nepatika pret sportu, bet ne lielāka, kā tagad, kad no rītiem jāceļas, bet gribas gulēt un uz darbu arī negribas iet! Tik vienkārši. Tās, kuras saka, ka dēļ skolas ir izveidojies riebums pret sportu, manuprāt, tikai meklēt attaisnojumu savam slinkumam un negribēšanai. Citādi jau varētu vilkt uz kādu psiholoģisku problēmu – ja neesmu labāka, nedaru vispār - un tas tad droši vien lien ārā visās ikdienas jomās un riebums ir ne tikai pret sportu, bet visu, ko nemāki vai prasa no tevis vairāk pūļu un laika.

Caloo, bet tas ir tas pats, kas likt atzīmes par to, kurš ir garāks, kurš īsāks. Tās ir katra individuālās īpatnības, ko ar mācīšanos un zubrīšanu neizmainīsi. Man stadions bija 200 metri no mājas, es gāju un mētāju tur to bumbiņu, bet tāpat nekā.
Vai arī krosā likt iekļauties noteiktā laikā, lai dabūtu normālu atzīmi. (jā, normālu, jo tie 4 ļoti ietekmē vidējo... ) Bet kur paliek zināšanas un izpratne par to, ka nemaz nav veselīgi skriet par varītēm ātrāk? Par sirdsdarbības zonām tur droši vien vispār nospļauties. Ja nu tas cilvēciņš jau tā skrien savā maksimālajā drošajā zonā, bet tāpat lēnāk nekā tas, kam tas dabiski padodas?
Skolai vajadzētu rosināt skolēniem nodarboties ar sportu, ar aktīvu dzīvesveidu, bet tas, kā notiek sporta stundās ar visiem tiem normatīviem, nudien to neveicina.

Spīdola

Caloo, bet tas ir tas pats, kas likt atzīmes par to, kurš ir garāks, kurš īsāks.

Nē, tā gluži nav, bet, protams, ka fiziskās īpašības ietekmē rezultātu. Piemēram, 1.60m garam čalim un 1.80m garam būs dažādi rezultāti augstlēkšanā (garajam ir vieglāk dabūt labāku rezultātu). Bet tie normatīvi ir orientēti uz vidējo. Un disciplīnas, par ko liek atzīmes, ir daudz un dažādas. Tāpēc, ja vien bērns nav galīgi, hmm, fiziski neattīstīts, tad viņš to savu vidējo atzīmi sportā tāpat dabūs normālu.
Varam paskatīties no otras puses - vai tavi izpildītie normatīvi objektīvi raksturo tavas fiziskās spējas?

Es nezinu ko un kā tagad māca sporta stundās, bet esmu lasījusi vairāku sportā zināmu cilvēku viedokļus, ka ir sistēma jāmaina, tātad drošivien nekas daudz nav mainījies. Tagad ar savu skatu uz to ko mācīja mums, varu teikt, ka nu nebija foršas tās stundas, pat nezinu kāpēc, tagad jau sports vairāk tiek popularizēts, kas ir ļoti labi, bet tad tas nebij "modē", man nepatika tā ģērbšanās, visādi citādi jau nebija grūti.

Vispār mani sporta stundas arī dzina lielos kompleksos. Skriešana man padevās, bet komandu spēles vispār nekā. Atceros to stulbo sajūtu, kad skolotāja vienmēr izvēlējās 2 komandu kapteiņus un katram bija jāsavāc komanda. Pārējie stāvēja rindiņā un gaidīja, kad kāds izsauks viņu vārdu. Es vienmēr biju viena no pēdējām :-/

Man bija ļoti labs sporta skolotājs, 4 par atzīmi neuzskata, ja redz, ka cilvēks cenšas liek vismaz 6. Žēl to meiteņu, kuras sporta stundas dzen kompleksos. Atceros pēc vairāk nekā gada nesportošanas arī biju ierūsējusi un tieši tāpat kā viņas kautrējos, man, piemēram, visa klase sastāvēja no sportistiem. Bija tikai daži cilvēki, kam sports mazāk tuvs, tādēļ piekrītu, ka sporta stundas nav jāvērtē ar atzīmi un kaut kādiem stulbiem normatīviem.