Ak, cik pazīstama situācija!
Man ir līdzīga pieredze... Biju attiecībās, viss bija skaisti, bijām kopā apmēram astoņus gadus. Laimīgi, nestrīdējāmies, viss bija forši. Kādu laiku. Pēdējo pusotru man bija ļoti līdzīas sajūtas kā apraksti, man likās, ka tas taču pāries, kā tas var būt, ka nav vairāk kopīgu interešu, ka man tagad viss kaitina, nepatīk ne pieskārieni, ne ēšanas maniere, pat ne tas, kā kafiju krūzē ieliek. Domāju, ka tas man ir kāds pārbaudījums varbūt, ka var ko darīt lietas labā. Bet zemapziņā es sapratu, ka tās ir beigas, paralēli sāku kārtot sev jaunu ikdienu, lai pēc tam nenāk kaut kādas pārdomas - atradu jaunu darbu, hobijus. Nu jā, īsāk sakot tas viss šķiršanās process man paņēma kādu pusotru gadu. Daudz, jā, bet es tad biju pilnīgi pārliecināta, pilnīgi gatava. Man negribējās vairs ne fiziskas, ne morālas attecības, bijām kā brālis ar māsu, man nekas nepatika no viņa piedāvājumiem kaut kur aizbraukt, kaut ko darīt, gribēju vienkārši būt brīva. Pēc tam analizējot domāju, ka tas bija tāpēc, ka bijām iestrēguši kaut kur, mums arī bija tāds modelis, ka dzīvojām kopā par 80-90%, bet ne 100%! Man attiecību sakumposmā gribējās bērnus, ģimeni, bet viņš nebija gatavs, vot man pārgribējās! Neredzēju viņu vairs kā savu vīru un bērnu tēti, likās nepiemērots. It kā liekas, ka tas pusotrs gads bija ilgs šķiršanās laiks, bet es uzskatu, ka viss notiek kā tam bija jānotiek. Pēc tam satiku savu īsto vīrieti, un mums viss notika tik viegli, dabiski un ātri - uz mūsu gada kopābūšanu mums piedzima pirmā meita, drīz arī otrajai būs gadiņš (l)