Diamonda*, es daru, bet ne drudžaini un stresaini. Apziņa, ka tas nav dzīvības un nāves jautājums, mani nomierina. Attiecībā uz mašīnu - es apzinos, ka pašreizējā mašīna nav mūžīga, agri vai vēlu būs jāmaina. Tā nu sāku ar to, ka pamazām atlieku naudu, skatos apkārt kādas mašīnas man patīk, kādu gribētu, ko es gribētu un negribētu salīdzinājumā ar iepriekšējo utt., kāds cenu diapazons manam budžetam būtu nesāpīgs utt. Nu un tad parasti pienāk brīdis, kad zvaigznes sastājas pareizā stāvoklī un parādās baigi labs piedāvājums, vai kaut kas notiek un tas tiešām kļūst par dzīvības un nāves jautājumu, un nav citas izvēles, kā vien rīkoties, bet es tam morāli jau biju gatavojusies un tas vairs nav tik sāpīgi... nu kaut kā tā... :-D