Sveikas, meitenes! Gribēju izstāstīt savu problēmu un paprasīt padomu.
Tātad. Mēs ar draugu esam kopā jau 3 gadus. Sagājām kopā 18 gadu vecumā. Tolaik biju vēl jauna un stulba, biju diezgan greizsirdīga. Neteiktu, ka draugs tāds nebija. Lielākoties mana greizsirdība izpaudās tajā, ka jau attiecību sākuma uzzināju, ka viņa labāka draudzene vēl neilgi pirms mūsu kopā būšanas viņam ļoti patika, kā arī laiku pa laikam viņam rakstīja viņa bijušā, ar kuru viņi palika draugi. Ar laiku, protams, sapratu, ka būt greizsirdīgai nav iemesla, ka draugam uzticos, un viss bija kārtībā. Pēc diviem gadiem kopā būšanas bijām uz aizbraukuši uz ballīti, kur bija mana draudzene. Mans draugs tik ļoti piedzērās, ka vairs sevi nekontrolēja, ārdījās un sāka gar viņu grābstīties un uzmākties. No rīta lūdza piedošanu un es piedevu ar norunu, ka vairs alkoholu kādu laiku nelietos. Varbūt tikai divatā vīnu kādu vakaru. Tā nu gads pagāja un pirms dažām dienām es uzzināju, ka draugs bija sarunājis ar kursabiedriem aiziet uzspēlēt biljardu. Beigās izrādījās, ka bija arī draugu meitenes ar savām draudzenēm. Un visi iedzēra alkoholu un bija jautri. Nekādā gadījumā nedomāju, ka mans draugs mani krāpa vai vēl kaut kas, tikai pateicu, ka mani ļoti aizvaino, ka alkoholu tomēr lietoja, jo mums taču bija noruna. Un es neuzskatu, ka alkohols bija tāda nepieciešamība. Draugs uzreiz sāka pārmest, ka viņš nejūtas brīvs, ka, ja es viņu mīlu, tad negribētu, lai viņš upurē man savu komfortu (komforts ir alkohola lietošana). Beigās arī pateica, ka nejūtas vainīgs nemaz, ka toreiz aiztika manu draudzeni, jo pašā attiecību sākumā ar savu greizsirdību liku viņam justies vainīgam. Tāpēc nekādu baigo atšķirību nejūt.
Protams, es apzinos, ka tolaik greizsirdīgai būt bija stulbi, bet viņš arī bija.
Vispār šobrīd nezinu, vai šīs attiecības vajag glābt un saglabāt. Ļoti gribu to izdarīt, bet nesaprotu, vai man vajag. Ir arī kaudze citu problēmu.
Lieta tāda, ka sanāk daudz strīdu. Un pēdejā laikā viņš ir kā no ķēdes norāvies. Savulaik viņš sastrīdējies ar savu labāko draugu sīkuma dēļ un nekādā gadījumā negribēja pirmais atjaunot kontaktu, lai gan es mudināju un gribēju, lai viņš to dara. Beigās katrā strīdā man pārmet, ka manis dēļ viņš atteicies no draugiem, lai gan tā nemaz nebija.
Senāk visu attiecību laikā mēs bieži vien uz veikaliem gājām kopā. Es viņam prasīju padomu, lai iesaka, vai man piestāv šis un tas. Kā arī es ieteicu viņam. Tagad pēdējos pāris mēnešos, kad viņam vajag nopirkt kaut ko no drēbēm un es mēģinu ieteikt, viņš atcērt, ka nav jau mazs bērns un viņam kauns, ka es mēdzu iet viņam līdzi uz veikalu.
Man pēdejā laikā vispār ir ļoti grūts periods, jo daudz kas nesanāk. Nomira man ļoti tuvs cilvēks, tā iemesla dēļ man bija ļoti grūti mācīties un beigās tiku atskaitīta no universitātes, kas priekš manis bija pasaules gals. Visu laiku raudāju un jebkurš sīkums man varēja ļoti sabojāt dienu. Dažreiz tik ļoti gribētos tādos mirkļos, lai draugs pateiktu, ka kaut ko izdomās, kaut kā palīdzēs un mēs tiksim galā, bet beigās viss sanāk tieši pretēji. Strīdās ar mani pat par tādiem sīkumiem kā jogurta izvēle. Ja es palūgšu šobrīd nestrīdēties, jo bez tā jau asaras birst, viņš pasaka, ka pilnībā ierobežoju viņa izvēli un viedokli, neļauju izteikties. Beigās sanāk, ka visu laiku piekāpjos es, nevis viņš. Lai gan dažreiz ļoti gribētos, lai manis dēļ izdara tādu sīkumu.
Es savu draugu ļoti stipri mīlu, bet rokas jau nolaižas. Ir piedzīvotas vairākas attiecību krīzes, bet neliekas, ka šo iespējams piedzīvot. Zinu, ka arī draugs mani stipri mīl un negrib speciāli man darīt sāpīgi. Bet īpaši stipri mani sāpina tas, ka tad, kad stāstu, kā es jūtos un domāju, vai ir jēga turpināt būt kopā, viņš pasaka, ka viņam svarīgi, lai esmu laimīga, un neturēs mani ar spēku. Sāpina, ka viņš nemaina neko, nekustina ne pirksta. Beigās nevaru saprast, varbūt es tikai pati saskatu problēmas. Varbūt man jāmaina sava attieksme, nevis drauga. Varbūt tiešām pie visiem strīdiem esmu vainīga es. Gribētu dzirdēt jūsu padomus.
2
