Man atkal besī dievgosniņas, kuras tēlo, ka pašas nekad neiekāro citu veci.
Es par daudziem vīriešiem varu pateikt - jā, viņš ir foršs, bet tādā pašā līmenī kā teiktu par kādu sievieti - , jā, viņa ir forša! Kāds sakars ar iekāri? Ir vienkārši cilvēki, kuri ir patīkami, bet tas nenozīmē, ka es viņus iekāroju.
Laikam jau sev neapzinoties es tēloju dievgosniņu, bet es neredzu jēgu kaifot, jūsmot par citiem vīriešiem. Es viņos neiedziļinos.. man ir savs.. ieejot veikalā, skatos uz produktiem, ieejot kafejnīcā es ēdu.. mošk, ar mani kaut kas vienkārši nav kārtībā.
Skolas laikos, cik nedzirdēju apkārt - vienas jūsmo par datorskolotāju, citas par sporta, citas par vēstures. Man tas likās tāds wtf - tev ir 15 gadi, ej mācies! No vienas pat pus pa jokam dzirdēju, ka viņa reizēm iztēlojoties kā viņa mīlējas ar to vēstures učuku. Man tas likās tik muļķīgi un smieklīgi, ka nezināju kā noturēt normālu sejas izteiksmi.
Un vēl dīvaināk, man pat nav neviens vīrietis, slavenība, kurš man liktos seksīgs un kāds tik vēl ne. Kā nebija pusaudžu gados, tā nav arī tagad. Nekad negribēju nevienu plakātu līmēt uz savām istabas sienām, atšķirībā no draudzenēm, kurām vienu gadu bija Tokio Hotel modē un patika Toms, nākamajā gadā jau kaut kas cits. Rakstot šo penteri es sapratu, ka man vienkārši nevar patikt cilvēks, kuru nepazīstu. Man tas liekas tik tukši.
Es varu novērtēt to, ka kādam vīrietim ir labas smaržas, kurpes vai kaut kas cits, bet lai es tur notrīcētu un pie sevis domātu "uhh, kas par vīrišķi", tad man jāpazaudē kāda skrūvīte, jo vienmēr pastāv iespēja, ka viņš ir pilnīgs lohs. :D
Tāpēc es ticu, ka arī vīrietis var vienkārši nopriecāties par kādām citas sievietes detaļām tajā pašā laikā nesapņojot par to kā viņa izskatās bez drēbēm vai kā sieva viņam pie sāniem.
Kamēr manējais nerauj kulakā uz bijušo draudzeņu bildēm un nestāsta man par to, cik tai superīgi pupi un citas jēlības, tikmēr man pilnīgi neinteresē ko viņš savā galvā domā par citām sievietēm.