Kā nepazaudēt savu svarīgāko cilvēku?

Man ieteikums... ļauj viņai iet savu ceļu! Mīlēt piespiest īsti nevar.. un, manuprāt, nebūtu prātīgi veidot kopīgu nākotni ar cilvēku, kuram nav jūtu.. vai arī ir jūtas pret citu.
Man jau šķiet, ka Tu vēl neesi sastapis savu svarīgāko cilvēku ;)
.
Vispār daļai meiteņu uznāk tieksme nožēlot šķiršanos.. bet iesaku uz to nepaļauties :)

Es saprotu, ka piespiest nevienu nevar, bet es nekad sev nepiedošu, ja nebūšu mēģinājis visu, kas ir manos spēkos, lai viņu atgūtu. Un viņa saka, ka nekādu jūtu pret to otru puisi nav, viņai vienkārši ir jautri iepazīt citu cilvēku un patīk tā sajūta, ka var būt brīva un nejūtas piesieta.

viņa pastāstīja, kā man bija jārīkojas, lai viņai nepazustu jūtas pret mani

un kas, viņasprāt tev bija jādara?

lietus94 , Tā dzīvē notiek. Cilvēki nāk un iet. :-) Tikai laiks visu dziedēs. Ja reiz grib būt brīva un nepiesieta, tad ļauj! Tie kas ir gājēji tie aizies, bet tie kas paliek, tie paliks! :-)

Vissvarīgākais cilvēks Tev esi Tu pats :) Tā kā Tu pats sev visu laiku esi klāt, tad viss ir kārtībā un nekādu vissvarīgāko cilvēku neesi pazaudējis ;)
.
Ir skola/augstskola vai / un darbs, tāpat arī draugi un domubiedri, ko pazīsti (un vari iepazīt, ja beigsi raudāt par pagātnes zaudējumiem un lūkosi, ko vari jaunu atrast/iepazīt nākotnē), un ir tik daudz ko redzēt un iepazīt, ko visu vari realizēt, atliek tik ļaut pagātnei palikt pagātnē un doties uz priekšu :)

Ar varu mīlèt nepiespiedīsi, reizèm jūtas vnk pazūd, jo beidzoties rozá brillju periodam mès redzam kàds ir otrs cilvéks un sàkam ievèrot mums nepienjemamas lietas, rakstura īpatnības utt. Sàkumà cenšamies mainīt otrà cilvèkà to, kas mums nepatīk, tad mèginam mainīt sevi! Bet galu galà, ja nekas nesanàk un nekas nemainàs- jūtas jau iespèjams ir pazudušas un saprotam, ka nekàda mīlestība tur nemaz pa īstam nav bijusi- un attiecības beidzas. Un nav tur ko glàbt, īpaši ja nav kopīgu īpašumu, 3 bèrnu un 20 laulības gadu...

Ja es būtu vīrietis es gan pacīnītos un izmantotu visu arsenālu! :)
Man liekas ar to arī vīrietis atšķiras no sievietes, ka no vīriešiem sagaida aktīvu rīcību.
Ja ir iepaticies cits, tad gan iespējas samazinās, bet sākumā vienmēr vajag mēģināt.
No otras puses, ja viņa jau ir kaut ko reāli uzsākusi ar otru, tad kā tu justos, ja arī izdotos atkarot.. :\

Man arī reiz bija puisis par kuru domāju,ka viņš ir labākais,kas ar mani dzīvē noticis. Šobrīd saprotu,ka šķiršanās no viņa bija labākais,kas noticis. :-D

Ir pagajusi tikai nedela. Lauj trakakajam emocijam visupirms norimt.

Novēlu,lai izdodas attiecības sakārtot! :-)
Ja neesi meitenei neko nodarījis un centīsies vērst par labu to,kas viņai nepatika,tad jau viss izdosies! :-)

Kas tad ir tas viss ko var darīt? Cerams, Tev pašcieņa neļaus kļūt par ķerto bijušo, kurš visu laiku skraida pakaļ, raksta ziņas un neliek mieru.
Nav nekādu burvju paņēmienu - satiec un izstāsti visu kā ir, ko gribi un ko darīsi, vai, ja viņa negrib tikties, tad uzraksti. Ja tas viņu nepārliecina (visticamāk tā arī būs, ja reiz viņa pateica, ka viņai patīk cits čalis, lai gan tas varētu arī būt vnk tāds teksts, lai Tu nekārtos viņai kaklā un varētu visu izbeigt max ātri un bez lieka čakara), tad vnk liec viņai mieru. Ņemot vērā, ka jūs pietiekoši ilgu laiku atsvešinājāties un gājāt katrs uz savu pusi, neizskatās, ka patiesībā Tev viņu tik ļoti vajadzēja, kā tagad, kad viņas nav.

Es saprotu, ka sāp, ka ir traki, var būt kāds akūts moments. Dažreiz var pārņemt netaisnības sajūta.
Bet.. no otras puses, vai tu tiešām vēlies šo īso dzīvi nodzīvot skumjās un pārdzīvojumos? Ir tik daudz labu lietu apkārt. Un arī attiecībās kas bija ir jāpriecājas par labajiem brīžiem, kuri bijuši. Vienlaikus neaizmirstot iemeslus, kāpēc šķīrāties.
Man visvairāk tieši iemesli un izpratne, ka nav perspektīves palīdz kaut kā savākties. Ja nav perspektīves, ja nav cerība tad agrāk vai vēlāk..

Varbūt vari viņai nosūtīt skaistu ziedu pušķi un klāt pievienot vēstuli, kurā uzraksti cik daudz viņa Tev nozīmē, kā Tu jūties, atvainojies, ka esi sāpinājis. Otrs variants, uzaicini kopā pavadīt romantisku nedēļas nogali, piemēram, kādā Latvijas vai kaimiņvalstu SPA. Protams, nevar zināt, vai viņa piekritīs, bet pamēģināt taču vari, lai nav pēc tam visu dzīvu jānožēlo, ka nerīkojies. Veiksmi :-)

Paldies par ieteikumiem. Teressa es jau viņai piedāvāju gan aizbraukt uz ārzemēm, gan arī citādā veidā pavadīt laiku. Ziedus arī es dāvināju regulāri. Viņa vienkārši negrib dot man otru iespēju un es nesaprotu kāpēc.

Un tas, ka es gribu cīnīties līdz pēdējam, lai beigās pašam sev nav jāpārmet, ka neizdarīju visu kas bija manos spēkos. Bet lai varētu parādīt uz ko esmu gatavs, sākumā jāizdomā kā nopelnīt iespēju to izrādīt. Un es nezinu kā lai šo iespēju nopelnu.

Viņa vienkārši negrib dot man otru iespēju un es nesaprotu kāpēc.

Nu, viens no iemesliem varētu būt bailes par to, ka sākot visu no jauna, pēc kāda laika attiecības ieies vecajās sliedēs. Saku no pieredzes, jo arī esmu reiz devusi otru iespēju puisim no kura aizgāju, jo pēc 2 gadu ilgām attiecībām biju viņam kļuvusi par tukšu vietu. Kad devu otru iespēju, dievojās, ka viss mainīsies, ka ir sapratis savas kļūdas. Pēc pirmajiem trim romantiskajiem kopā būšanas mēnešiem, atkal saskāros ar to pašu ar ko pirmajā reizē - vienaldzību, nevēlēšanos neko darīt kopā, pilnīgu manis, kā sievietes, ignorēšanu. Aizgāju uz neatgriešanos un nožēloju, ka tērēju savu laiku, cerot, ka cilvēks spēs mainīties.
Ja reiz meitene vairākas reizes atkārtojusi, ka nevēlas dot otru iespēju, no sirds iesaku respektēt viņas lēmumu un ļaut viņai būt laimīgai. Bet to gan atceries uz visu mūžu - ja cilvēks ir svarīgākais visā pasaulē, tas jāizrāda tad, kad šis cilvēks ir blakus, ne tad, kad viņa vairs nav.

Lūk kāpēc es dažkārtpriecājos, ka man nav bijušas attiecības :D
Bet ja nopietni
Tā dažkārt dzīvē notioek
Bet dažreiz - viens cilvēks aiziet, lai vietā nāktu kas labāks
Man arī bija paziņa - viņu arī pameta draudzene
A tagad viņam ir sieviņa un vēl bērns. :D

Bet to gan atceries uz visu mūžu - ja cilvēks ir svarīgākais visā pasaulē, tas jāizrāda tad, kad šis cilvēks ir blakus, ne tad, kad viņa vairs nav.

Zelta vārdi :)

Jo vairak Tu viņai uzbāzīsies, jo vairāk tieši atstumsi. Ļauj viņai paelpot, izbaudīt brīvību, tikai ar viņa spēs saprast, vai vēlas ar tevi būt vai nē. Uzturi kontaktu, bet ne uzbāzīgu.
No pašas pieredzes - vairākus gadus atpakaļ izšķīrāmies ar draugu jo ļoti daudz strīdējāmies, viņš bija iniciators. Kādas 2 nedēļas likās, ka nomiršu, praktiski neēdu, visu laiku raudāju, pat darbā. Pēc tam sāku lēnam atgūties un nosolījos sev vairs tā nepārdzīvot, jo tas neko nemainīja, viņš bija izlēmis. Sāku pavadīt vairāk laika ārpus mājas, devis izklaidēties, iepazinos ar daudz jauniem cilvēkiem un sapratu, ka man tas sāk patikt. Kamēr es vijušies teririzēju ar savām sms, tikmēr viņš vairāk no manis attālinājās, bet tad es to visu pārtraucu darīt. Pēc tam viņš bija tas, kurš reizi nedēļā man pazvanīja vai uzrakstīja lai apvaicātos kā man iet. Kādas divas reizes trīs mēnešu laikā pat satikāmies, lai vienkārši tāpat parunātos. Es vārdu - mēs, vairs nepieminēju ne reizi, viņš redzēja, ka man iet labi. Tā nu mēs četrus mēnešus uzturējām draudzīgu kontaktu, bet es pirmā ne reizi vairs ziņu nepadevu. Un tad vienu dienu viņš atzinās, ka sapratis, ka bez manis tomēr nevar. Nu ju es biju tā, kura domāja, vai to vajag. Mocīju viņu kādas divas nedēļas un nevarēju izlemt, bet satikāmies arvien biežāk.
Tas ko es gribu pateikt - nevajag viņai uzbāzties, ļauj viņai padzīvot bez Tevis un iespējams ar laiku viņa pati gribēs atgriezties.

Laikam mēģināšu viņai likt mieru, lai arī kā gribētos viņu redzēt katru dienu, samīļot un būt blakus.