Par māmiņām, kas tup mājās, runājot, lielu artavu viņu dirnēšanā ieliek apkārtējie jau grūtniecības sākumā, uzskatot to par slimību un diskriminējot viņu - neielūdz uz pasākumiem vai kopīgām aktivitātēm, domājot: "Ko tad viņa darīs pie mums ar savu punci, ne viņa dzer, ne varēs pakustēties, droši vien nebūs ērti, būs kašķīga utt." Cilvēki gados vispār grūtniecību uzskata par slimību, ka bezmazvai vajadzētu sēdēt zem segas un slēpties no visas pasaules. Ir aktivitātes, kuras grūtniece pati vēlēsies izlaist vai pasākumi, kurus neapmeklēt, bet to izlemj viņa pati pēc sajūtām, nevis citi kaut kādu aizspriedumu, nezināšanas vai spriežot pēc citas šiem cilvēkiem zināmas grūtnieces darbībām. Ja grūtniece tiek atdalīta no kompānijas un "spējīgās" sabiedrības jau pirms bērniņa piedzimšanas, tad nav brīnums, ka pēc tam cilvēkam ir mazāka vēlme kaut kur doties, it īpaši konkrētajā sabiedrībā. Zinu grūtnieces un jaunās māmiņas, kas patiesībā dara ļoti daudz, vienkārši par to citiem nestāsta vai izlaiž aktivitātes ar konkrētiem cilvēkiem, kuri bārstīsies ar pārmetumiem pa tiešo vai aiz muguras. (t)